Harizmātiskā kustība – termini
Skaidrības labad vēl jāprecizē termins harizmātiskā kustība. Tas tiek lietots, lai apzīmētu to kustību, kas pentakostālisma (Vasarsvētku kustības) ietekmē ap 1960. gadu ienāk luteriskajā baznīcā, Romas katoļu baznīcā, anglikānismā u.c.
Vārds harizmātisks cēlies no grieķu vārda charismata, un to varētu tulkot: “apveltīts ar Gara dāvanām”, tādēļ bieži vien vārdu savienojums harizmātiskā kustība cilvēku apziņā saistās ar garīgās atjaunotnes un atmodas ienākšanu Baznīcā, kuru pavada dažādas garīgas izpausmes – slimību dziedināšana, runāšana “mēlēs”, atklāsmes, zīmes un citas parādības, kas rada it kā lielu ticības saviļņojumu un pacēlumu.
Neskatoties uz šādu varenu pieteikumu, ievērojama daļa nopietnu kristiešu ar neuzticību un bažām lūkojas uz šo kustību. Kāds ir pamats šīm bažām? Vai tās izsauc iesīkstējis tradicionālisms un bailes no visa jaunā, “Kaina skaudība” un mazticība? Pilnīgi iespējams, ka daļa pret harizmātisko kustību vērstās negatīvās reakcijas izriet no šāda veida cēloņiem, tomēr ir arī daudz citādas kritikas, kuru nebūt nevar ar šiem cēloņiem saistīt.
Daļa pārmetumu, kas vērsti pret harizmātisko kustību, nepamatojas mācības jautājumu analīzē, bet praktiskos novērojumos – šī kustība radot šķelšanos draudzēs, draudžu locekļi tiekot iedalīti pirmās un otrās “šķiras” kristiešos un tā sauktās dāvanas padarot harizmātiskos kristiešus par garīgās lepnības upuriem. Droši vien šajās apsūdzībās ir liela daļa taisnības, negribu šīs apsūdzības nedz noliegt, nedz apstiprināt. Šī raksta ietvaros gribu vienīgi iespējami godprātīgi veikt harizmātiskās kustības mācības un šīs mācības avotu analīzi no luteriskās mācības perspektīvas.
Harizmātiskā kustība ir ienākusi vēsturiskajās konfesijās no pentakostālisma (Vasarsvētku kustības), tādēļ sākumā nepieciešams apskatīt pentakostālisma kustības vēsture un mācības pamatjautājumi.
[Pārpublicēts no LMF]
opā, vai tad tas nav viens un tas pats – harizmātisms un pentakostālisms? īpašas atšķirības nesaskatu
manā skatījumā e-baznicā ir daudz raksti par harizmātiem….
es gan nesaprotu, vai tad viņi ir vienīgie “tīrās” kristīgās mācības grāvēji…???
varētu te pasvaidīties ar kristīgiem “lamu”(terminiem) vārdiem… bet ikdienišķi izsakoties kristīgo mācību bojā pavisam radikāli pretējais grāvis: viņi apzinās savu grēcīgumu, bet Dieva žēlastībai, Kristus nopelnam nespēj noticēt… tiešs 1 baušļa pārkāpums…
un tad vēl citas daudz un dāžādas herēzes, kas izkropļo Evaņģliju un Kristus vietā sludina ko citu…
vai
izvēlās klausīt tikai Bauslībai vai tiaki Evaņģēlijam bez Bauslības…
utt
tādas nu ir manas necilās domas…
Es jau Tev, Ingar, privāti rakstīju, ka nav viens un tas pats. Pārlasi vēlreiz manu vēstuli. :)
piedod, mana vecā vaina liek sevi manīt, man ir tā, ka vajag daudz un bieži atkārtot, citādi gadās, ka izkrīt no atmiņas. Labi, ta vēlreiz pārlasīšu to vēstuli
Kas būtu katoļu baznīca bez Efatas Rīgā! Tumša un drūma imho.
Harizmātisms un pentakostālisms. Piemēram, zināmā Toronto kustība drīzāk piederētu pie harizmātisma, bet to noraida pentakosti (protams, ir izņēmumi, kā visur).
Nu ja ir par daudz miciti harizmati un pentakosti, tad jau varetu pamicit Pareizticigo baznicas instituciju, RKB, Brivdraudzes Latvija, Sektas… Taka temas jau ir sim visam… Es sad tad palukojos citas draudzes kas notiek, nu tiri akademiskas intereses del…
Man mamma berniba macija – Ja tu gribi par kautko runat, diskutet, tad tev ir maksimali jazin par to ko gribi runat… Jo runat, runasanas pec, tas lieki izskiests laiks un nervi pagalam…
Jā, tà gan – gadi paskrien, pieredze vairojas. Kādreiz par šiem “harizmātiem” jeb jusmotājiem bija tikai visai teorētisks priekšstats – no studenta redzes punkta. Varbūt bija nācies pabūt vienā vai otrā no viņu masu pasākumiem, tā teikt, studiju sakarā, bet tagad, pavadot dekādēs savu darba dienu viņu vidū, ir izkristalizējusies pavisam noteikta pārliecība: Luther’a skarbie vārdi par Thomas Münzer’a un viņu sekotāju darbību nebūt nav reformatora “dusmu lēkmes”, bet gan visai trāpīgi spriedumi. Šos ļaudis tik tiešām dzenā cits, svešs gars, kas ir naidā ar veselīgo mācību… Atliek tikai pārlūkot Thomas Münzer’a biogrāfiju, ko viņš ar viņam dāvāto svētību pasāka in kā reliģiskās lepnības gars – šī straume viņu ierāva Dieva vārda misusing atvarā. Katrs ikviens var par to painteresēties un pasmelties atziņas, ka
Luther’a attieksme pret švermeriem nebūt nebija ieļaunota.
Vairākas reizes viņš aicināja Münzer’u uz sarunām. Tās tika garīgā augstprātībā noraidītas – kā tad nu tāds Dieva apustulis kā Münzer’s lai ielaužas ar tik zema lidojuma un miesas prāta pārņemtu, garīgumam pretēju tipu kā Luther’s… Ja palasa Münzer’a noniecinošus izteikumus par Luther’u, jebkuri komentāri ir lieki. Arī ja mūsdienu jūsmotāji – varbūt – distancējās no Münzer’a, viņa gars un tā ievirze spiežas ārā pa visām vīlēm viņu vidū.
Un vēl kas ir ļoti zīmīgi: viņi ar lielu entuziasmu uztver jaunos trendus – šī laika un pasaules garā uzbūvētas teorijas, kuru filozofisko koncepciju avoti ir klaji bezdievīgas nostādnes; tomēr jūsmotājus pusmetru virs zemes neaošā iedvesma, viņus vadošais gars neatklāj šo klajo beizdievibu: viņi paliek akli pret to, un aizvien aktīvi jauni “zinātnisko” trendu līdzskrējēji. Sākotnēji es biju par to ļoti patsteigts, jo biju sagaidījis konservatīvu stāju no viņu eksaltētās dievbijības. Bet nekā, taisni otrādi… viņi ir liberālāki par lieberāļiem.