Par tirdzniecību un augļošanu
Svētais Evaņģēlijs, nācis gaismā, nosoda un atklāj dažādus tumsības darbus, kā tos dēvē Sv. Pāvils (Rom.13:12) – jo tā ir spožā gaisma, kas apmirdz visu pasauli un māca, cik ļauni ir pasaules darbi un parāda arī taisnos darbus, kurus ir jādara attiecībā uz Dievu un savu tuvāko. Tādēļ arī daži tirgotāji ir kļuvuši modri un pamanījuši, ka viņu darbībā ir dažs labs negodīgs “gājiens” un tiek izmantotas “netīras” finanses. Līdz ar to viņi ir nobažījušies, ka šeit notiek tā, kā saka Ecclesiasticus (Jēzus Zīraks), ka “tirgotājiem ir grūti būt bez grēka.” Jā, man šķiet, uz viņiem attiecas Sv. Pāvila teiciens (1.Tim.6:10): “Visu ļaunumu sakne ir mantas kārība.” Tāpat arī (1.Tim.6:9): “Kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā.”
Lai gan es domāju, šis mans raksts būs gandrīz vai veltīgs, tāpēc ka šis netikums ir tik tālu ieviesies un visnotaļ ņēmis virsroku visās zemēs, turklāt tie, kas saprot Evaņģēliju, šajās vienkāršajās ārējās lietās labi varētu spriest paši pēc savas sirdsapziņas, kas ir taisnīgi un kas ir netaisnīgi – es tomēr esmu pamudināts un spiests skart šīs finansu lietas, un dažas no tām celt gaismā, kaut arī pūlis tā īsti negribētu, ka vismaz daži ļaudis, lai cik maz arī viņu būtu, tiktu atpestīti no mantkārības rīkles. Jo katrā ziņā ir jābūt vēl dažiem tiklab tirgotāju kā citu ļaužu vidū, kas klausās uz Kristu un labprātāk ir nabagi kopā ar Dievu nekā bagāti kopā ar velnu, kā sacīts 37. psalmā (Ps.37:16): “Labāk būt taisnam ar mazumu, nekā būt bezdievim un dzīvot pilnībā.” Nu lūk, viņu dēļ mums arī ir jārunā.
Nevar jau noliegt to, ka pirkšana un pārdošana ir vajadzīga lieta, bez kuras nevar iztikt un kuru var pielietot [izmantot] labi un kristīgi, it īpaši lietās, kuras kalpo godam un iztikai. Jo arī patriarhi tā ir pirkuši un pārdevuši lopus, vilnu, labību, sviestu, pienu un citus labumus. Tās ir Dieva dāvanas, kuras Viņš dod no zemes un sadala cilvēku starpā. Bet ārzemju tirdzniecība, kuras rezultātā no Kalikutas, Indijas un tml., mums atgādā tādas preces kā dārgu zīdu, brokātu, un garšvielas, kuras kalpo tikai greznībai un no kurām nav nekāda labuma, tās tikai izsūc naudu no zemes un ļaudīm. Tas netiktu pieļauts, ja mums būtu stipra laicīgā vara un firsti. Taču par to es patlaban negribu rakstīt, jo man šķiet, ka beigās būs tā – kad mums vairs nebūs naudas, viņiem pašiem nāksies atteikties no greznības un rīšanas- citādi te nelīdzēs nekāda rakstīšana, ne mācīšana, līdz mūs piespiedīs trūkums un nabadzība.
Dievs mūs, vāciešus, ir novedis tiktāl, ka mums mūsu zeltu un sudrabu vajag grūst uz svešām zemēm , padarīt bagātu visu pasauli un pašiem palikt par ubagiem. Anglijai katrā ziņā būtu mazāk naudas, ja Vācija tai dotu savu vadmalu. Un arī Portugāles ķēniņam būtu mazāki ienākumi, ja mēs viņam dotu savas garšvielas. Parēķini nu, cik daudz naudas bez vajadzības un iemesla tiek izvests no Vācijas tikai pēc viena Frankfurtes gadatirgus: tad tu brīnīsies, kā Vācijā vēl ir palicis kāds hellers. Frankfurte ir zelta un sudraba caurums [ādere?], caur kuru no Vācijas aizplūst viss, kas vien pie mums nobriest un izaug, kas vien tiek izkalts vai nocirsts. Ja šis caurums tiktu aizbāzts, tad tagad nevajadzētu dzirdēt žēlabas, ka visās malās ir tikai parādi un nav naudas, visas zemes un pilsētas ir apkrautas [apliktas] ar nodokļiem un procentiem. Bet, lai iet kā iedams, tā arī ir jānotiek, ka mums, vāciešiem, turpat arī jāpaliek, mēs šo grēku nemetam pie malas,- mēs to arī esam pelnījuši. Mēs šeit runāsim par nekrietnu tirdzniecības izmantošanu un tirgošanās grēkiem, cik daudz tas attiecas uz sirdsapziņu. Bet kas attiecas uz kaitējumu mūsu makiem, lai par to rūpējas firsti un kungi, lai viņi izpilda savu pienākumu.
Pirmkārt, tirgotājiem ir savstarpējs, vispārējs likums, viņu galvenais lozungs un visu finansu pamats – viņi saka: “Es varu pārdot savas preces tik dārgi, cik vien spēju.” To viņi uzskata par taisnību. Te nu ir radīta vieta mantkārībai un visas durvis un logi ir vaļā ellei. Tas taču nav nekas cits kā pateikt: “Mani neuztrauc mans tuvākais, lai tik man būtu peļņa un būtu apmierināta mana alkatība. Kas man daļas par to, ka es savam tuvākajam tā vienā reizē izdaru desmitkārtīgu postu?” Te tu redzi, cik tieši un nekaunīgi ļaudis dodas [vēršas] ne vien pret kristīgo mīlestību, bet arī pret dabas likumiem. Kas tad nu labs būtu šādā tirdzniecībā? Kas tur būs bez grēka, ja šāda netaisnība ir visas tirdzniecības pamats un likums? Līdz ar to tirdzniecība nevar būt nekas cits otra mantas laupīšana un zagšana.
Jo, kur vien blēža acis un skopuļa vēders pamana, ka kāds grib iegūt viņa preces, vai arī pircējs ir nabadzīgs, bet viņam šīs preces vajag, tad viņš to izmanto savā labā un palielina cenas, viņš te neskatās uz preces vērtību vai arī uz ieguldītajām pūlēm un [pārciestajām?] grūtībām, preci iegūstot, bet vienkārši uz to, ka viņa tuvākajam tā ir vajadzīga: nevis, lai viņam palīdzētu, bet gan lai iegūtu peļņu, lai paceltu preces dārdzību [cenu], ko viņš nebūtu darījis, ja tuvākajam šī prece nebūtu vajadzīga. Un savā alkatībā viņam nākas preci sadārdzināt jo vairāk, jo lielāka nepieciešamība pēc tās ir tuvākajam. Saki man, vai tā nav nekristīga un necilvēcīga tirgošanās? Vai tur nabaga trūkumcietējam netiek pārdota viņa paša nabadzība ? Jo, tā kā trūkuma dēļ viņam prece ir jāpērk jo dārgāk, tad iznāk, ka viņam vajag maksāt pašam par savu trūkumu! Jo viņam netiek pārdota tīra prece, kāda tā ir pati par sevi, bet gan ar pielikumu un papildinājumu, ka viņam tā ir vajadzīga. Redzi nu, tādām un līdzīgām nekrietnībām ir jāseko, ja tas notiek pēc šīs tirgotāju taisnības: es varu pārdot savu preci tik dārgi, cik vien spēju.
Tam vajadzētu skanēt tā: es varu savas preces pārdot tik dārgi, cik tas ir godīgi un taisnīgi,- tā man būtu jādara. Jo tavas andeles nav tāds darbs, kas brīvi atrodas tavā varā un tavā gribā bez kādiem likumiem un mēriem, gluži kā tu būtu kāds dievs, kuram ar citiem ļaudīm nav nekādu saistību. Bet, tā kā tava pārdošana ir tāds darbs, ko tu veic attiecībā pret savu tuvāko, tas ir jādara atbilstoši tādam likumam un ar tādu sirdsapziņu, lai tu to veiktu, neradot kaitējumu un zaudējumu savam tuvākajam – un daudz vairāk ir jāuzmanās, lai tu nekaitētu viņam nekā savai peļņai. Jā, kur ir šādi tirgotāji? Cik maz tad būtu tirgotāju un kā saruktu tirdzniecība, ja viņi labotu šo savu “likumu” un pārveidotu to kristīgi un taisnīgi?
Tad tu jautā: Jā, cik tad dārgi man ir jāpārdod? Kur es atradīšu taisnību un taisnīgumu, lai es savu tuvāko nepiekrāptu un nepiemānītu? Atbilde: tas, bez šaubām, nekad netiks apkopots kādā rakstā vai runā, neviens arī nav mēģinājis noteikt, kuru preci sadārdzināt un kuru palētināt. Iemesls ir tāds: Visas preces nav vienādas, viena ir vesta no tālākas vietas nekā otra, viena arī prasa lielākus izdevumus nekā otra, tā ka te viss ir nenoteikts, tā tam ir jāpaliek un nekas arī nevar tikt noteikts, vienīgi var noteikt pilsētu [t.i. attālumu], uz kurieni preces tiek aizgādātas, vai arī saskaņot noteiktu vērtību, kas par to tiek izdota – tāpēc ka varētu notikt tā, ka vienādas preces no vienas un tās pašas pilsētas uz vienas un tās pašas ielas šogad maksā vairāk nekā pērn, tā ka droši vien ceļš vai laiks ir bijis sliktāks vai ir bijis kāds cits negadījums, kas spiež uz lielākiem izdevumiem nekā citā laikā. Bet tas nu ir taisnīgi un godīgi, ka tirgotājs ar savām precēm nopelna tik daudz, lai apmaksātu savus izdevumus, un tiktu atalgotas viņa pūles, darbs un grūtības. Arī arājam taču ir jāsaņem barība un alga par savu darbu. Kurš var kalpot vai strādāt par velti? Tā saka Evaņģēlijs: ” Strādniekam sava barība pienākas.” (Mt.10:10)
Taču, neklusējot par to, mēs dodam iemeslu, lai pasaulīgā vara šeit noliktu un ieceltu saprātīgus, godīgus ļaudis, kas aprēķinātu izdevumus par dažādām precēm un pēc tam noteiktu mēru un mērķi, cik tām būtu jāmaksā, lai tirgotājs varētu nopelnīt un saņemtu iztiku, kas viņam pienākas – kā dažās vietās tas tiek noteikts par [darīts ar] vīnu, zivīm, maizi un tml. Bet mēs, vācieši, esam pārāk daudz dzēruši un dejojuši [priecājušies], lai varētu sagaidīt šādu pārvaldi un kārtību. Kamēr uz šādu kārtību nav ko cerēt, tuvākais un labākais padoms ir tāds, lai preces pērk un pārdod par tādu cenu kā parastā tirgū, vai arī, kā tas ir pierasts katrā zemē – jo šeit varētu dot vaļu sakāmvārdam: “Dari kā citi cilvēki, tad nebūsi ģeķis.” Kas šādā veidā tiek nopelnīts, es to uzskatu par labu un godīgu, tāpēc ka šeit pastāv briesmas, ka pa laikam tirgoņi varētu arī ciest zaudējumus un izdevumus, un pārāk neiedzīvotos bagātībā.
Bet, ja preču vērtība netiek noteikta, un nav pieņemts tā darīt, tad tev tas ir jādara pirmajam. Patiešām, šeit nevar pamācīt nekā cita, lai to izšķir tava sirdsapziņa, lai tu pielūkotu un nepiekrāptu savu tuvāko, un nevis apmierinātu savu mantkārību, bet gan meklētu iztiku, kura tev pienākas. Daži ir šeit gribējuši noteikt mēru, lai no katraas preces nopelnītu pusi no tās vērtības, daži – ka varētu nopelnīt trešo daļu, daži arī citādi. Bet tas viss nav tik droši un noteikti, kā tas būtu, ja to būtu noteikusi pasaulīgā vara un vispārējās tiesības – tas būtu daudz drošāk. Tādēļ tev ir jāapņemas šādā tirdzniecībā meklēt vienīgi savu iztiku, kas tev pienākas, pēc tam aprēķināt izdevumus, pūles, darbu un grūtības un tādējādi pašam noteikt, kuras preces padārdzināt, kuras palētināt, lai tev par šo darbu un pūlēm būtu sava alga.
Bet es šeit negribu tik nopietni gūstīt un ierobežot sirdsapziņu, it kā vajadzētu ieturēt mēru tik burtiski, lai uzskaitītu katru helleru. Jo nav iespējams tik precīzi noteikt, cik tu esi nopelnījis ar šīm pūlēm un darbu – pietiek, ka tu pēc tā tiecies ar labu sirdsapziņu, labprāt ieturi pareizo mēru, un arī tirdzniecības daba tomēr ir tāda, ka to nav iespējams izdarīt – lai tavā rīcībā paliek gudrā vīra izteikums (Sal.pam.27:28; Elmīra, te ir nepareiza norāde, es atradīšu īsto variantu): “… ” Kaut arī tu neapzināti un nelabprāt ieņem nedaudz par daudz, tad atstāj to uz Tēvreizi, kurā tu lūdz: “Piedod mums mūsu parādus,” jo neviena cilvēka dzīve taču nav bez grēka. Savukārt gadās arī otrādi, un tu ieņem pārāk maz – šajā gadījumā atceries tās reizes, kad esi ieņēmis par daudz!
Kā, piemēram, ja tev ir tāda tirdzniecība, kas gadā ienes pāri par simt guldeņiem un tu bez visiem tēriņiem un sev pienākošās algas, kuru tu iegūsti par savām pūlēm, darbu un grūtībām, vēl nejauši ieņemtu vienu, divus vai trīs guldeņus par daudz- es to šeit saucu par kļūdu tirdzniecībā, no kuras nevar izvairīties, it īpaši, ja tirdzniecība rit visa gada garumā. Tāpēc tev ar to nav jāapgrūtina sava sirdsapziņa, bet gan Tēvreizē tas ir jānes Dieva priekšā un jāatstāj to Viņa ziņā kā citus nepieveicamus grēkus, kuri piemīt mums visiem. Uz šādu kļūdu tevi piespiež darba nepieciešamība un īpatnība, nevis pārdrošība un alkatība – jo es šeit runāju par labsirdīgiem un dievbijīgiem ļaudīm, kas nelabprāt dara netaisnības. Līdzīgi kā laulības pienākumu veikšana nenotiek bez grēka un tomēr Dievs nepieciešamības dēļ uz to skatās it kā caur pirkstiem, tāpēc ka nevar būt citādāk.
Bet cik liela ir alga, kuru tev jānopelna par šo tirdzniecību, to tu vari uzzināt, izrēķinot patērēto laiku, darba apjomu un salīdzinot to ar vienkārša algādža izpeļņu. Tu redzēsi, cik viņš nopelna dienā; pēc tam izrēķini, cik dienas tu esi nopūlējies ar preču sagādi un iegādi, un cik liels darbs tur ieguldīts un kādas bijušas grūtības: par lielāku darbu un lielāku laika patēriņu ir jābūt arī lielākai algai. Šīs lietas nevar pārrunāt un mācīt vēl labāk un skaidrāk! Kam tas nepatīk, lai izdara to labāk! Es, kā jau teikts, pamatojos uz Evaņģēliju (Mt.10:10), ka strādniekam sava barība pienākas. Un arī Pāvils saka (1.Kor.9:7): “Kas gana lopus un nebauda viņu piena. (…)Kas tad iet karā ar savu maizi?” Ja tev ir labāks pamatojums, tad novēlu veiksmi!
Otrkārt, ir vēl viena parasta kļūda un izplatīts paradums nevien tirdzniecībā, bet visā pasaulē, proti, galvošana. Un, kaut arī šis darbs neizskatās grēcīgs, bet gan drīzāk kā mīlestības tikums, tas tomēr parasti samaitā daudz ļaužu, radot viņiem nepanesamu postu. Ķēniņš Salamans to ir daudzkārtīgi aizliedzis un noliedzis savās pamācībās. (Sal.pam.6:1) viņš saka: ” Mans dēls, ja tu par savu tuvāko galvo un ja tu savu roku galvojumam par svešinieku esi devis, tad tu esi ar savas mutes sacīto saistīts, un tava paša mutes vārdi tevi tur savā gūstā. Tad dari, mans dēls, un rīkojies šādi un glāb sevi, – jo tu tagad esi pilnīgi nokļuvis sava tuvākā rokās: steidzies, meties viņa priekšā zemē, centies piespiest un skubini savu tuvāku ar lūgšanām! Lai tavas acis neguļ un tavu acu plaksti lai nesnauž! Glāb sevi kā stirna no mednieka un putns no putnu ķērāja rokas”. Tāpat arī (Sal.pam.20:16): “Atņem drēbes tam, kas galvo par otru, un izķīlā viņu nepazīstama svešinieka dēļ”. Tāpat arī (Sal.pam.22:26): “Neesi starp tiem, kas ar rokas spiedienu apsolās par citu un kļūst galvinieki par viņu parādu”. Un vēlreiz (Sal.pam.27:13): “Atņem tam viņa drēbes, kas uzņemas būt otram par galvinieku, un izķīlā viņu svešinieka dēļ.”
Redzi nu, cik stingri un bargi gudrais ķēniņš Svētajos Rakstos aizliedz kļūt otram par galvotāju. Ar to saskan vācu sakāmvārds: “Kas galvo, paliks bez galvas”. Doma te ir šāda: galvotājs saņem pēc nopelniem, kad viņš tiek spaidīts un viņam nākas samaksāt, jo, kļūstot par galvotāju, viņš rīkojas vieglprātīgi un ģeķīgi. Rakstu spriedums ir tāds, lai neviens nekļūtu par galvotāju, jo tā viņš var kļūt un arī kļūst par parādnieku un viņam ir jāmaksā. Šķiet dīvaini, ka šāds darbs ir ļauns un atmetams [kaitīgs]. Šī darba ģeķīgumu ļoti daudzi ir pieredzējuši paši un no tā ir iemantojuši lielas “galvas sāpes”. Kāds tad ir iemesls šo darbu atmest? To mēs redzēsim!
Galvošana ir darbs, kas cilvēkam nav pa spēkam, tas viņam nepiedien un, to darot, viņš pārdroši iejaucas Dieva darbā. Jo, pirmkārt, to aizliedz Raksti – nevienam cilvēkam nevar uzticēties, nedz arī uz viņu paļauties – uzticēties un paļauties var tikai uz Dievu. Jo cilvēka daba ir aplama, uzpūtīga, melīga un nenoteikta, kā to saka Raksti un ik dienas māca arī pieredze. Kas kļūst par galvotāju, tas uzticas cilvēkam, līdz ar miesu un mantu pakļauj sevi briesmām un balstās uz nedroša pamata, tāpēc viņš saņem pēc nopelniem, kad viņš krīt [paklūp], kļūdās un galu galā iet bojā.
Otrkārt, viņš paļaujas arī pats uz sevi, padarot sevi par Dievu, jo tas, kam cilvēks uzticas un uz kuru paļaujas, ir viņa Dievs. Nu viņš ne acumirkli nav drošs par savu miesu un mantu, vēl jo mazāk viņš var paļauties uz to, par kura galvotāju viņš ir kļuvis, jo viss ir tikai Dieva rokās, kurš negrib, lai mēs kaut par mata tiesu ielūkotos nākotnē un kaut acumirkli par to būtu droši. Tādējādi galvotājs rīkojas nekristīgi un saņem pēc nopelniem, jo viņš sagroza dieva kārtību un apsola to, kas nav viņa spēkos, jo viss ir tikai Dieva rokās.
Tā mēs lasām (1.Moz. 43:9 un 44:32), kā ciltstēvs Jūda galvoja par savu brāli Benjamīnu pret savu tēvu Jēkabu, ka viņš vai nu atvedīs atpakaļ savu brāli vai arī būs mūžīgi vainīgs. Bet Dievs jauki sodīja šo pārdrošību, lika viņam ceļā slīkt un kavēties, tā ka viņš nevarēja atvest Benjamīnu, līdz viņam nācās palikt [par vergu] brāļa vietā un tikai aiz žēlastības viņš knapi izkļuva sveikā. Un viņš saņēma pēc nopelniem, jo šāda galvošana ir gluži tas pats kā ignorēt Dievu un domāt, ka viņu dzīve un manta arī rīt būs drošībā. Šādiem cilvēkiem pilnīgi nav dievbijības, it kā miesu un mantu viņi būtu sagādājuši paši, un tās būtu viņu noteikšanā, cik ilgi vien viņi to vēlas. Tas nav nekas cits kā neticības auglis. Tā arī Sv. Jēkabs (Jēk.4:13- 16) to nosauc par lielību un saka: “Nu tad jūs, kas sakāt: “Šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu,” jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist, kur jums būtu jāsaka: “Ja Tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to.” Bet tagad jūs lielāties savā augstprātībā; katra tāda lielība ir ļauna.”
Dievs arī šādu pārdrošību par nākotni un Dieva nicināšanu daudzkārt ir nolādējis, kā, piemēram (Lk.12:16-21), kur bagātajam vīram bija liela raža un viņš gribēja noplēst savus šķūņus, celt lielākus, lai tajos saliktu savu mantu. Viņš sacīja savai dvēselei: “Dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer, līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas mantas krāj un nav bagāts Dievā.” Tā Viņš arī (Ap.d.1:7) atbild saviem mācekļiem: “Nav jūsu daļa zināt laikus un brīžus, ko Tēvs nolicis savā paša varā.” Un (Sal.pam.27:1) ir sacīts: “Nedaudzini sevi, gaidīdams kaut ko ievērojamu no tikko kā austošās dienas; tu taču nezini, kas šodien notiks.” Tādēļ arī Viņš mums Tēvreizē ir licis lūgt dienišķo maizi tikai “šodien”, lai mēs dzīvotu un rīkotos dievbijībā un zinātu, ka ne stundu nevaram būt droši par savu dzīvību un mantu, bet gan viss ir jāsagaida un jāsaņem no Viņa rokām, kā arī ļaudis to dara īstenā ticībā. Un, patiesi, mēs arī ik dienas to redzam Dieva darbos, ka tam tā ir jānotiek, vai mēs to gribam vai negribam.
Salamans uz šo mācību ir balstījis gandrīz vai veselu grāmatu, Ecclesiastes (sludinātājs). Tajā parādīts, ka cilvēka centieni un pārdrošība ir nožēlojami un nes vienīgi pūles un nelaimes, ja tur netiek iesaistīts Dievs, ja Viņu nebīstas, neapmierinās un nepriecājas par to, kas ir dots tagad. Jo Dievam nepatīk šī drošā, neticīgā pārgalvība, kuras rezultātā Viņš tiek aizmirsts, tāpēc ar visiem saviem darbiem Viņš rīkojas pret to, liek mums krist [paklupt] un kļūdīties, aizrauj [nogādā] miesu un mantu tur, kur mēs vismazāk esam domājuši, un atnāk [piemeklē mūs] tajā stundā, kad mēs to pilnīgi to pilnīgi negaidām, lai bezdievji, kā sacīts 55. psalmā (Ps.55:24), nedzīvotu ne pusmūžu, bet gan lai allaž viņiem notiktu un nāktos darīt ko negaidītu, ja viņi kaut ko grib uzsākt pareizi, kā to daudzkārt saka arī Ījabs (Īj.15:32, 18:14).
Tu saki tā: kā tad cilvēki var savā starpā tirgoties, ja galvošana nekam neder? Tā atpaliktu jebkurš, kas tirdzniecībā varētu būt priekšgalā [gūt sekmes]. Atbilde: ir četri labi un kristīgi cilvēku attiecību veidi – kā jau es vairākkārt esmu teicis.
Pirmais veids ir tāds, ka mēs ļaujam ņemt un laupīt mūsu mantu, kā māca Kristus (Mt.5: 40): “Un kas grib ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli.” Šis veids nu neder tirgotājiem, tas arī nav uzskatīts un sludināts kā vispārēja kristīgā mācība. Tas ir labs padoms garīdzniekiem un sevi pilnveidojušiem cilvēkiem, kuri tomēr to ievēro mazāk nekā jebkurš tirgotājs. Bet īsti kristieši to ievēro, jo zina, ka viņu Tēvs debesīs (Mt.6:11) ir viņiem noteikti apsolījis “dot dienišķo maizi”. Un, ja to ņemtu vērā, tad visā tirdzniecībā būtu izzudušas nevien neskaitāmās nekrietnības, bet daudzi arī nebūtu kļuvuši par tirgotājiem, tāpēc ka prāts un cilvēka daba baidās un mūk [izvairās] no šādām briesmām un posta.
Otrais veids ir tāds – ikvienam par velti dot to, kas viņam nepieciešams, kā arī to māca Kristus. Arī šis ir ļoti kristīgs darbs, tāpēc tas īpaši neder cilvēku vidū, un būtu mazāk gan tirgotāju, gan tirdzniecības, ja tas būtu cieņā. Jo cilvēkam, kas to darītu, patiesi būtu jāturas pie debesīm un arvien jālūkojas uz Dieva rokām, nevis uz saviem krājumiem un mantību, tāpēc ka viņš zina, ka Dievs grib viņu pabarot un arī pabaros, kaut arī visi kakti būtu tukši. Viņš zina, ka patiesi ir vārdi, ko Dievs saka Jozuam (Joz.1:5): “Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu”, un, kā mēdz teikt: Dievam ir vairāk nekā Viņš dod. Bet te vajadzīgs arī īstens kristietis, kas ir retākais putns zemes virsū, pasaule un cilvēku daba viņu nicina [neņem vērā].
Trešais veids ir aizdot vai aizlienēt: es iedodu savu mantu un saņemu atpakaļ, vai arī iztieku bez tās, ja man to neatgriež. Jo pats Kristus (Lk.6:34) par šo aizlienēšanu saka tā: “Un ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāda pateicība jums nākas?” Tas ir, jums ir jāaizdod un jāriskē ar to, ka tas jums netiks atgriezts. Ja aizdotais tiek atdots, tad ir labi, ja ne, tad tas jāuzskata par dāvanu. Tādējādi, atbilstoši Evaņģēlijam, nebūtu nekādas starpības starp došanu un aizdošanu, vienīgi doto atpakaļ nesaņem, bet aizdoto ņem, ja tas tiek atgriezts. Kas kaut ko aizdod cerībā to atgriezt atpakaļ, tas nodarbojas ar atklātu un nolādētu augļošanu. Tāpat arī kristīgi nerīkojas tie, kas, kaut ko aizdodot, prasa atpakaļ tieši to pašu, cerot izvairīties no jebkāda riska.
Jā, pēc manām domām tas ir ļoti kristīgs darbs, ja aplūko pasaulē notiekošo, un, ja tas būtu cieņā, tas vareni mazinātu un izdeldētu visādu andelēšanos. Jo šie trīs attiecību veidi neplātās ar nākotni, nedz arī paļaujas uz cilvēkiem, bet gan turas tikai pie Dieva, šeit viss ir skaidrs un te līdzi nāk vārdi: “Ja Dievs to gribēs, tas notiks,” kā māca Jēkabs (Jēk.4:15). Jo šeit attieksme pret cilvēkiem ir tāda, ka viņi varētu kļūdīties un ir nedroši, te viņiem tiek dots pilnīgi par velti vai arī, riskējot ar to, ka devējs var pazaudēt to, kas ir aizlienēts.
Šeit kāds sacīs: “Kurš tādā gadījumā kļūs svētlaimīgs? Kur mēs atradīsim [tādus] kristiešus? Jā, tādā veidā zemes virsū nepaliktu nekāda tirdzniecība, ikvienam cilvēkam tiktu atņemta vai aizlienēta viņa mantība, un ļaundariem, slinkajiem rīmām, kādu ir pilna pasaule, būtu durvis vaļā, lai viņi visu ņemtu, blēdītos un melotu? Atbilde: Es taču esmu teicis, ka [īsti] kristieši ir visretākie ļaudis zemes virsū. Tādēļ pasaulē ir vajadzīga stingra, barga pasaulīgā vara, kas piespiestu un apspiestu ļaunumu, lai cilvēki neatņemtu, nelaupītu un neprasītu atpakaļ aizdoto (kaut gan kristietim arī nav jāprasa aizdoto atpakaļ un jācer uz atdošanu) – lai pasaule nekļūtu tukša, nezustu miers un pilnīgi neiznīktu cilvēku darbība un sabiedrība. Tas viss varētu notikt, ja pasauli pārvaldītu atbilstoši Evaņģēlijam, un ar likumiem un varu nevajātu un nepiespiestu ļaundarus darīt un paciest to, kas ir taisnīgi.
Tādēļ ielas ir jāuztur tīras, pilsētās jābūt mieram un zemēs jāvalda taisnībai, bet pret pārkāpējiem droši jālieto zobens, kā māca Sv. Pāvils (Rom.13:4). Jo Dievs grib, lai nekristieši tiktu nomākti un nesodīti nedarītu ļaundarības. Neviens nedrīkst domāt, ka pasaule tiks pārvaldīta bez asinīm, pasaulīgajam zobenam ir jābūt un tas būs asinssarkans, jo, ja pasaule grib būt ļauna, tad zobens tai ir Dieva rīkstes un atriebība par ļaunumu. Taču par to es esmu pietiekami pateicis savā rakstā par pasaulīgo varu.
Tā nu aizdošana būtu viena jauka lieta, ja tā notiktu kristiešu starpā – tur ikviens labprāt atdotu to, ko ir palienējis, un tas, kurš ir aizdevis, labprāt iztiktu, ja kāds viņam aizlienēto neatdotu atpakaļ. Jo kristieši ir brāļi un viens otru nepamet [nelaimē]. Neviens arī nav tik slinks vai bezkaunīgs, lai, nestrādājot, paļautos uz otra darbu vai mantu un gribētu pārtikt ar slinkošanu, no kāda cita mantas. Bet tur, kur nav kristiešu, ir jābūt pasaulīgajai varai, kas piespiež samaksāt to, kas ir aizlienēts. Ja pasaulīgā vara to nedara un ir nolaidīga, tad kristietim ir jāpacieš šāda laupīšana, kā saka Pāvils (1.Kor.6:7): “Kādēļ jūs labāk nepaciešat neteisnību? ” Bet nekristietis lai rosās, prasa un dara, ko viņš vēlas, tas nav svarīgi, jo viņš ir nekristietis un nicina Kristus mācību.
Tev ir arī vēl viens mierinājums, ka tavs pienākums ir aizdot vienīgi to, kas tev ir palicis pāri un bez kā tu vari iztikt, kā Kristus saka par žēlastības dāvanām (Lk.11:41): “Bet dodiet, kas iekšā, par mīlestības dāvanu, un redzi, viss jums būs šķīsts.” Ja nu no tevis gribētu aizņemties pārāk daudz un gadījumā, ja tas netiek atdots, tev nāktos iet bojā un bez tā nevarētu iztikt, tad tev nav pienākums aizdot. Jo tavs galvenais pienākums ir rūpēties par savas sievas, bērnu un saimes iztiku, un tu viņiem nevari liegt to, kas viņiem no tevis pienākas. Tādēļ tas ir vislabākais likums: aizdot tik daudz, cik tu varētu iedot arī par velti. Jo Jānis Kristītājs neteica: “Kuram ir vieni svārki, tas lai tos atdod”, bet gan: “Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un kam ir pārtika, lai dara tāpat.” (Lk.3:11)
Ceturtais veids ir pirkšana, pārdošana un maksāšana skaidrā naudā vai arī norēķinoties ar preci pret preci. Kas nu grib izmantot šo veidu, lai nepaļaujas uz kādu nākamību, bet gan tikai uz Dievu, un lai atceras, ka viņam nākas apieties ar cilvēkiem, kas noteikti kļūdīsies vai melos. Tādēļ nākamais padoms ir tāds, lai pārdevējs neko neaizdod un nepieņem nekādus galvojumus, bet gan prasa samaksu skaidrā naudā. Bet ja viņš grib aizdot, lai aizdod kristiešiem, ja nē, tad viņš riskē visu pazaudēt. Lai viņš neaizdod vairāk nekā viņš kādam gribētu vienkārši iedot, un tas neskartu viņa labklājību, bet gadījumā, ja pasaulīgā vara un kārtība viņam nepalīdz atgūt aizdoto, lai viņš uzskata to par pazudušu. Lai viņš sargājas kļūt kādam par galvotāju, labāk ir vienkārši iedot to, ko viņš spēj. Tas varētu būt īsti kristīgs tirgotājs, kuru nepamestu arī Dievs, tāpēc ka viņš uzticas Dievam, riskēdams un tirgodamies ar savu tuvāko.
Ja nu pasaulē nebūtu galvošanas, cieņā būtu brīva, evaņģēliska aizdošana un tirdzniecībā tiktu lietota tikai skaidra nauda vai noteiktas preces, tad vislielākās, postošākās briesmas, kļūdas un trūkumi tirdzniecībā būtu izskausti, būtu viegli sadzīvot ar dažādām tirgotāju biedrībām un varētu jo labāk pretoties arī citām grēcīgām nepilnībām. Jo tur, kur nebūtu šādas galvošanas un pārdrošas aizdošanas, dažam labam, kas tagad paļaujas uz aizdošanu un galvošanu, un dienu un nakti tiecas izvirzīties, nāktos palikt šeit, zemes virsū un apmierināties ar mērenāku iztiku – tādēļ jau arī ikviens grib kļūt par tirgotāju un būt bagāts. No turienes arī nāk šādas neskaitāmas, steidzīgas, ļaunas raušanas un krāpšanas, kuras tagad bezkaunīgi notiek tirgotāju vidū, tā ka man ir bažas, ka tas ir jālabo visā pilnībā [pašā saknē], tik ļoti tas ir saistīts ar ļaunumu un blēdībām, ka reiz vadzim ir jālūst.
Līdz ar to es gribu dot mācību ikvienam un asi noraidīt šo lielo, tukšo, plašo tirdzniecības rosību. Jo, ja būtu taisnīgi, ka ikviens savas preces pārdod tik dārgi, cik vien viņš spēj, aizdod ar dažādiem nosacījumiem un galvo, un šeit vēl dotu padomu un mācību, kā to darīt kristīgi un paturēt labu, tīru sirdsapziņu: tas būtu tāpat kā dot padomu un mācīt, kā ļaunais varētu būt labs un kā vienlaicīgi varētu dzīvot un rīkoties atbilstoši dievišķajiem Rakstiem un pret tiem. Jo šīs trīs kaites, ka ikviens savējo pārdod, cik dārgi grib, aizdod un galvo, ir trīs avoti, no kuriem tik tālu un plaši izplūst viss ļaunums, netaisnība un viltība. Ja nu šai plūsmai nepretojas un nevēlas šo avotu likvidēt, tad pūles un darbs ir pagalam.
Tādēļ es šeit gribu izstāstīt dažas šādas ļaunprātības, kuras esmu ievērojis pats un kuras man ir parādījušas dievbijīgas, labas sirdis,- lietas, no kurām varētu ielāgot, kā izmantot manis iepriekš aprakstīto pamatojumu un izteikumus, kā dot padomu un palīdzēt sirdsapziņai tirdzniecības lietās. Tāpat arī, lai no tām pazītu un apdomātu visas citas ļaundarības, kuras šeit netiks minētas – jo kā gan būtu iespējams izstāstīt tās visas? Jo caur iepriekš minētajiem trīs avotiem alkatībai un ļaunajai, viltīgajai, pašlabumu meklējošajai cilvēku dabai ir atvērti durvis un logi, radīta vieta un telpa, dota atļauja un vara brīvi veikt visādas viltības un ļaundarības un no dienas uz dienu arvien vairāk un vairāk ir jādomā, ka viss smird pēc alkatības, jā, viss ir nogrimis un noslīcis alkatībā kā lielos grēku plūdos.
Pirmkārt, daži pilnīgi neuztraucas par to, ka viņi savas preces uz laiku paglabā [pietaupa] un pēc tam pārdod dārgāk. Jā, daži negrib pārdot par skaidru naudu nevienu preci, bet laiž to apgrozībā tikai pēc kāda laika tikai tāpēc, lai ar to nopelnītu vairāk naudas. Te tu redzi, ka tas visā savā rupjībā ir pret Dieva vārdu, saprātu un jebkādu taisnīgumu, cilvēku alkatība patvaļīgi grēko pret savu tuvāko, neievēro otram nodarīto kaitējumu, laupa un zog viņam viņējo, nemeklē vis savu iztiku, bet rūpējas tikai par savu mantkārību un peļņu. Jo, vadoties pēc Dieva taisnības, šāds cilvēks nevarētu savas preces pārdot dārgāk pēc kāda noteikta laika, bet gan tikai par skaidru naudu.
Daži pārdod savas preces dārgāk nekā tirgū un nekā ir vispārpieņemts. Un tādā veidā preču dārdzība aug bez kāda iemesla, jo šie andelmaņi zina, ka šādas mantas vairs nav visā zemē vai arī tuvākajā laikā tur neienāks un šī manta kādam ir vajadzīga. Tās ir mantkārīgās blēža acis, kuras raugās uz to, kas trūkst tuvākajam, nevis lai viņam palīdzētu, bet gan lai uzlabotu savu labklājību un kļūtu bagāts no sava tuvākā posta. Tie visi ir atklāti zagļi, laupītāji un augļotāji.
Tāpat arī, daži tirgoņi kādu noteiktu mantu vai preci kādā zemē vai pilsētā pilnībā izpērk, lai pēc tam viņi varētu noteikt [pacelt] cenu, sadārdzināt un pārdot to, cik vien dārgi viņi vēlas. Iepriekš ir pateikts, ka aplams un nekristīgs ir likums, ka katrs savu preci pārdod tik dārgi, cik vien spēj; daudz nekrietnāk ir uzpirkt kādu noteiktu preci – to aizliedz arī ķeizara un pasaulīgās tiesības, to sauc par monopolu, šie ļaudis ir savtīgi iepircēji, kuri zemēs un pilsētās pilnīgi nav paciešami, un firstiem un kungiem ir viņiem jāpretojas un jāsoda, ja viņi grib labi pildīt savu amatu. Jo šādi tirgotāji rīkojas, it kā Dieva radītie labumi ir doti tikai viņiem un viņi varētu tos atņemt citiem un pārdot pēc sava prāta.
Te kāds varētu pieminēt Jāzepa piemēru (1.Moz.41:48-49), kā svētais vīrs ievāca valstī visus graudus un pēc tam, trūkuma laikos, ar tiem izpirka visu naudu, lopus, zemi un ļaudis Ēģiptes ķēniņam,- tas gan atgādina monopolu vai savtīgumu. Uz to ir atbilde: šī uzpirkšana Jāzepam nav bijis nekāds monopols, bet gan parasts, godīgs pirkums, kā šajā zemē bija ierasts – jo viņš nevienam neliedza iepirkt labību labos [ražas] laikos. Tā bija viņa Dieva dotā gudrība, ka viņš iekrāja ķēniņa labību septiņus gadus labas ražas laikos, kad citi iekrāja maz vai vispār neko. Jo tekstā nav teikts, ka viņš ir graudus tikai iepircis, bet gan viņš tos ir sakrājis vairākās ķēniņa pilsētās. Ja citi to nav darījuši, tad tā ir viņu nelaime – kā arī parasti cilvēks mēdz pārtikt bez rūpēm, bet pa laikam tomēr viņam arī nav, ko sakrāt.
Tā arī mēs vēl joprojām redzam – ja firsti vai pilsētas nesagādātu kopīgus krājumus visai zemei, tad vienkāršam cilvēkam nepaliktu nekādi krājumi, jo viņš pārtiek tikai ar gada ienākumiem. Un šāda sakrāšana taču nav nekāds monopols vai savtīgums, bet gan patiesi labs, kristīgs nodoms draudzes un citu cilvēku labā. Jo viņi visu nerauš tikai pie sevis, kā tirgotāji – bet gan no tām precēm, ko ļaudis parasti nes uz tirgu, kā arī no viņu gada ienākuma ievāc nodokli. Tāpat arī Raksti nevēsta, ka Jāzeps ir sakrājis graudus tādēļ, lai pārdotu tos tik dārgi, cik pats grib. Jo teksts skaidri saka – viņš to ir darījis nevis mantkārības labā, bet gan tādēļ, lai neietu bojā zeme un cilvēki. Bet mantkārīgie ļaudis pārdod savas preces, cik dārgi grib un meklē tikai savu labumu, neraugoties uz to, ka zeme un ļaudis līdz ar to iet bojā.
Bet tas, ka Jāzeps bez tam ir pakļāvis ķēniņam visu valsts naudu un lopus, turklāt vēl visus tīrumus un ļaudis, šķiet nekristīgi darīts, tāpēc ka viņam vajadzētu trūcīgajiem dot visu par velti, kā to māca Evaņģēlijs un kristīgā mīlestība. Bet viņš tomēr ir darījis [rīkojies] pareizi un labi, jo Jāzeps pārstāvēja pasaulīgo varu ķēniņa vietā. Tā nu arī es bieži esmu mācījis, ka pasauli nevar pārvaldīt atbilstoši Evaņģēlijam un kristīgajai mīlestībai, bet gan te vajadzīgi stingri likumi, zobens un vara, tāpēc ka pasaule ir ļauna un nepieņem nedz Evaņģēliju, nedz kristīgo mīlestību, bet gan dzīvo savā pārdrošībā,- ja vien tā netiek piespiesta ar varu. Ja pasaulē pielietotu tīro mīlestību, tad ikviens gribētu ēst, dzert un līksmot par otra naudu, un neviens negribētu strādāt, jā, ikviens otram atņemtu viņējo un dzīve kļūtu neciešama.
Tādēļ Jāzeps ir darījis pareizi un tā bija Dieva griba [sūtība], ka viņš savā laikā visu savāca pie sevis un, tā sacīt, nospieda ļaudis uz ceļiem. Jo šajās zemēs allaž ir bijusi stingra pārvalde un pieradums pārdot cilvēkus tāpat kā citas mantas. Turtklāt viņš kā kristīgs, dievbijīgs cilvēks, bez šaubām, nav ļāvis nomirt badā nevienam trūcīgajam, bet gan, kā vēsta teksts, uzturējis ķēniņa pasaulīgās tiesības un pārvaldi, un savācis šos graudus, viņš tos izpārdeva un izdalīja visas zemes un tautas labā. Tādēļ uzticamā Jāzepa piemērs ir tik tālu no neuzticamo, savtīgo tirgotāju darbiem kā debesis no zemes. To es pieminēju nejauši, tā sacīt, ieskrējienam. Nu atgriežamies pie lietas.
Ja daži nespēj izveidot savus monopolus, tāpēc ka ir vēl citi, kuriem ir tādas pašas mantas un preces, tad viņi pārdod savas mantas tik lēti, lai citi nespētu konkurēt, līdz ar to piespiežot viņus vai nu nepārdot vispār, vai arī pārdot savas preces ar zaudējumiem. Tā viņi nonāk pie monopola. Šie ļaudis nav tā vērti, lai viņus sauktu par cilvēkiem un viņi nav cienīgi dzīvot cilvēku vidū, jā, viņi nav tā vērti, lai viņiem ko ierādītu vai viņus pamācītu, tāpēc ka skopums un mantkārība šeit ir tik rupji un bezkaunīgi, ka cilvēks, kaitējot pats sev, noved postā arī citus, lai tikai viņam vienam būtu šis monopols. Te pasaulīgā vara darītu pareizi, ja atņemtu viņiem visu, kas viņiem ir un izdzītu [izraidītu] tos laukā no zemes. Šādas lietas nebūtu nepieciešams stāstīt, tomēr es tās gribu šeit piebilst tādēļ, lai būtu redzams, kāda liela krāpšana notiek tirdzniecībā, un ikkatram būtu skaidrs, kas notiek pasaulē un viņš prastu sargāties no šīm briesmām.
Tālāk – arī tas ir “jauki”, ka viens otram vārdiski, kā kaķi maisā, pārdod preces, kuru viņam pašam nemaz nav. Tas notiek šādi: pie manis atnāk nepazīstams pircējs un jautā, vai man pārdošanā ir tādas un tādas preces? Es saku: jā (kaut arī man to nav), un pārdodu viņam tās par desmit, vienpadsmit guldeņiem, kaut gan parasti tās pērk par deviņiem guldeņiem vai vēl mazāk, un apsolu viņam pēc divām, trim dienām šīs preces izsniegt. Pa šo laiku es eju un nopērku šīs preces, jo es jau iepriekš labi zināju, ka es nopirkšu tās lētāk nekā pārdošu šim tirgotājam, izsniedzu tās viņam, viņš man tās apmaksā, un tādējādi es rīkojos ar viņa naudu un mantu bez kādām briesmām, pūlēm un darba un kļūstu bagāts. Tas nozīmē – jauki pabarot sevi ar svešu naudu un mantu, paklīstot pa ielām, lai nevajadzētu doties pāri zemēm un jūrām.
Tālāk: arī tas nozīmē – sagādāt sev iztiku uz ielas: ja kādam tirgonim ir pilns maks ar naudu un viņš vairs negrib piedzīvot nekādas dēkas, ceļojot ar savām precēm pāri zemēm un jūrām, bet gan grib tirgoties droši [ar garantiju?] – tad viņš vienmēr apmetas kādā lielā tirdzniecības pilsētā, un atrod kādu tirgotāju, kuru nospiež aizdevēji, viņam vajadzīga nauda, bet naudas nav, toties viņam vēl ir labas preces – tad šis pirmais tirgonis nolīgst kādu, kas šīs preces uzpērk un sola par tām astoņus guldeņus, kaut parasti tās maksā desmit guldeņu. Ja preču īpašnieks nepiekrīt, tad tas pirmais tirgonis nolīgst kādu citu, kas viņam sola sešus, septiņus guldeņus, tā ka nabaga vīrs sāk bažīties, ka preces cenas krītas un kļūst priecīgs, ka viņš par tām ieņem astoņus guldeņus, līdz ar to iegūstot skaidru naudu, un viņam nav jāpacieš tik liels posts un negods. Notiek arī tā, ka apstākļu spiesti, tirgotāji paši atrod šādus tirānus un piedāvā preces, lai iegūtu skaidru naudu, ko samaksāt – tad šie bagātnieki izturas ļoti bargi, līdz viņi preces iegūst pietiekami lēti un pēc tam pārdod tās, kā vien vēlas. Tādus finansistus dēvē par rīkļu rāvējiem, bet pasaulē viņus uzskata par lieliem, izveicīgiem ļaudīm.
Arī tā ir savtīga raušana, ka trim vai četriem tirgoņiem ir kāda prece, kuras nav citiem vai kuras nav pārdošanā. Kad nu viņi ievēro, ka šāda prece maksā naudu un no dienas kļūst jo dārgāka kara vai kādas citas nelaimes dēļ, tad viņi sapulcējas un vienojas, ka vienīgi viņi tās varētu pārdot. Bet ja ir vēl daži, kuriem ir šādas preces, viņi sūta pie tiem kādu svešinieku un liek tam uzpirkt visas šīs preces. Kad nu visas šīs preces ir viņu rokās, viņi izveido savstarpēju savienību šādā veidā: Mēs gribam šīs preces pārdot par tādu un tādu naudu, tāpēc ka to vairs nav nevienam citam, un kurš tās atdos lētāk, tam ir jāmaksā kompensācija.
Šo lietu, kā esmu dzirdējis, visvairāk un visrupjāk piekopj angļu tirgotāji, kad viņi pārdod angļu vai Londonas vadmalu. Jo runā, ka viņiem šai tirdzniecībai ir īpaša padome, tāda pati kā pilsētas rāte – un visi angļi bīstas pārdot angļu vai Londonas vadmalu, jo padome var uzlikt sodu. Šāda padome ir noteikusi, cik dārgai ir jābūt vadmalai un kurā dienā vai stundā tai ir vai nav jābūt pārdošanā. Priekšnieks šajā padomē tiek saukts par pirmo galminieku un tiek godāts kā firsts – redzi nu, ko spēj un uzdrīkstas uzsākt mantkārība.
Tālāk, man ir jāpaziņo arī tāda lietiņa: es uz kādu pusgadu pārdodu kādam piparus vai ko līdzīgu, un zinu, ka arī viņš tos pārdos, lai iegūtu skaidru naudu. Tad es pats, vai arī ar kāda cita starpniecību lieku viņam šos piparus atkal izpirkt par skaidru naudu, taču tā, ka to, ko viņš no manis uz pusgadu ir nopircis par divpadsmit guldeņiem, to es nopērku no viņa par astoņiem. Bet parastā tirgus cena ir desmit guldeņu. Tā es no viņa šos piparus nopērku par diviem guldeņiem lētāk nekā to pārdod parastajā tirgū, bet viņš no manis tos ir nopircis par diviem guldeņien dārgāk nekā tirgū. Tādējādi es pelnu tikai tāpēc, ka viņam bija vajadzīga nauda, lai turētu kredītu, citādi viņš varētu nonākt negodā un neviens vairs par viņu negalvotu.
Kurš nu nodarbojas ar šādām finansēm, vai arī – kuram nākas to darīt tādēļ, ka viņi uz galvošanu nopērk vairāk nekā spēj samaksāt, kā, piemēram- ja viens spēj samaksāt divus simtus guldeņu, bet andelējas par piecsimt – sešsimt guldeņiem, tiem gadās tā, ka viņu parādnieki nemaksā, un netikums izplatās tālāk, jo vairāk es darbojos ar finansēm, jo lielāki ir zaudējumi, līdz beigu beigās es jūtu, ka man draud karātavas un nāksies vai nu bēgt, vai arī sēdēt cietumā. Pa to laiku es uz galvošanu paņemu tik daudz mantas, cik vien spēju un pārvēršu tās naudā, paņemu naudu uz vekseļa, vai arī aizņemos tik daudz, cik vien spēju.
Visizdevīgākajā brīdī, vai arī tad, kad galvotājs vairs neliek mani mierā, es aizslēdzu savu māju un mūku projām, iestājos kādā klosterī, kur es esmu brīvs, kā zaglis vai slepkava kapsētā. Tad mani galvotāji kļūst priecīgi, ka es neesmu pilnīgi aizmucis no zemes, un nolīdzina man katru otro vai trešo feniņu no parāda, un atlikušo man ir jāsamaksā divos vai trijos gados- par to viņi man izsniedz rakstu ar zīmogu, tad es atgriežos atpakaļ mājās, un atkal kļūstu par tirgotāju, kas ar savu bēgšanu ir nopelnījis divus vai trīs tūkstošus guldeņu, kurus es citādi nebūtu ieguvis trijos, četros gados ne skrienot, ne rikšojot.
Vai arī, ja tas nepalīdz, tad es dodos uz ķeizara galmu vai pie viņa vietniekiem – tur es par simt vai divsimt guldeņiem varu iegūt ķeizara vēstuli ar zīmogu, ka divus vai trīs gadus varu būt brīvs, staigāt un stāvēt visu savu galvotāju deguna priekšā, tāpēc ka man bijis jāizcieš liels posts. Šai ķeizara vēstulei ir tāds izskats [šķietamība], it kā viss notiktu dievišķi un taisnīgi. Bet to sauc par blēdību.
Vēl kāda lietiņa, kas ir lielā cieņā tirgotāju biedrībās. Kāds pilsonis uz sešiem gadiem noliek pie tirgotāja vienu- divus tūkstošus guldeņu, ar tiem tirgotājam ir jārīkojas un par to šim pilsonim jādod ik gadu divsimt guldeņu nodevu- bet ko tirgotājs ar to nopelna, tas ir viņa. Bet ja viņš nenopelna neko, viņam tomēr nākas dot nodevu. Un pilsonis līdz ar to izdara tirgotājam lielu pakalpojumu. Jo tirgotājs ar divtūkstoš guldeņiem domā nopelnīt trīstūkstoš. Savukārt arī tirgotājs izdara pilsonim lielu pakalpojumu- jo viņa naudai citādi nebūtu apgrozības un tā nenestu nekādu peļņu. Par to, ka abas šīs lietiņas ir netaisnas un ir tīrākā augļošana, es pietiekami esmu runājis sprediķī par augļošanu.
Man ir jāizstāsta vēl viens piemērs, kā aplama galvošana un aizdošana noved pie nelaimes. Ir daži tādi tirgoņi, kuri, redzot, ka pircējs neievēro maksāšanas termiņus, visu apmaksā šādā veidā: aizsūta kādu svešu tirgotāju pie viņa, lai tas uzpērk viņa preces par simt guldeņiem, apsola viņam skaidru naudu, vai arī norāda uz kādu noteiktu parādnieku – un, kad ir dabūtas viņa preces, tad ved viņu pie manis kā pie sava prādnieka, un izliekas, it kā viņš nezinātu, ka šis nelaimīgais man ir parādā – tā es būšu samaksājis un viņš paliek bešā. Tas nozīmē “finansēšanu” un nabaga vīra bojā eju, turklāt droši vien viņš pats arī ir pie tā vainīgs. Bet tā tam ir jānotiek tur, kur nekristīgi aizdod un galvo.
Tālāk: daži ir arī iemanījušies kādu preci vai mantu, kā piemēram, piparus, safrānu, ingveru, paglabāt miklās velvēs vai pagrabos, lai tās kļūtu smagākas; tāpat arī vilnas drānas, zīdu, caunādas ir pārdevuši tumšās velvēs vai bodītēs. No ikvienas preces viņi prot iegūt labumu ar svēršanu, mērīšanu, viltotu krāsu, skaitu utt., allaž labāko noliek virspusē un apakšā, bet viducī – to sliktāko. Šādām krāpšanām nav gala un katrs tirgotājs otram drīkst uzticēties tiktāl, cik viņš redz un satausta.
Tirgotāji žēlojas par muižniekiem un laupītājiem, ka viņiem nākas darboties lielās briesmās un viņi par to tiek sagūstīti, sisti, izspiesti un aplaupīti utt. Ja viņi to izciestu taisnības dēļ, tad tirgotāji, bez šaubām, būtu svēti ļaudis. Lai gan varētu būt, ka varbūt vienam no viņiem Dieva priekšā arī tiek izdarīts pāri, tad tomēr viņš samaksā par pārējiem, ar kuriem viņš ir ciešā savienībā un samaksā par otra grēkiem. Bet, tā kā šāda liela netaisnība, zagšana un laupīšana visā pasaulē notiek tieši tirgotāju vidū – kāds tur brīnums, ka Dievs izdara tā, lai šī lielā manta, kas ir iegūta netaisni, atkal tiktu pazaudēta vai nolaupīta un viņiem pašiem kāds tā krietni sadotu vai viņus sagūstītu? Dievam katrā ziņā ir jāuztur taisnība, Viņš arī liek sevi daudzināt kā taisnīgu soģi. (Ps.10:16)
Nav tā, ka es līdz ar to gribu aizbildināt [attaisnot] ielu laupītājus vai razbainiekus, vai arī dot viņiem atļauju laupīt. Tas ir zemes firstu pienākums, kuriem savas ielas ir jāuztur tīras, gan ļaundaru, gan dievbijīgo labā. Un firstiem pieklājas sodīt šādu netaisnu tirdzniecību ar likumīgu varu un tai pretoties, lai viņu padotos tik nekrietni nedīrātu tirgotāji. Tā kā viņi to nedara, tad Dievs izmanto bruņiniekus un laupītājus un caur viņiem soda tirgotāju netaisnības, un tie ir gluži kā tirgotāju velni. Līdzīgi kā Viņš Ēģipti un visu pasauli moka ar velniem vai arī pazudina caur ienaidniekiem. Tā Viņš vienu blēdi šausta ar otru, bez tam Viņš līdz ar to liek saprast, ka bruņinieki ir mazāki laupītāji nekā tirgotāji- tāpēc ka tirgotāji ik dienas aplaupa visu pasauli, kamēr bruņinieks gada laikā vienu vai divas reizes aplaupa vienu vai divus tirgoņus.
Par biedrībām man vajadzētu pateikt labi daudz, tur valda tik bezgalīga mantkārība un netaisnība, ka nevar atrast nekā, kas būtu izdarīts ar labu [tīru] sirdsapziņu. Jo kurš gan ir tik rupjš [stulbs] un neredz, ka šīs [tirgotāju] biedrības nav nekas cits kā monopoli, kurus visā pasaulē kā atklāti kaitīgu lietu aizliedz arī pasaulīgās, pagāniskās tiesības, nerunājot jau par dievišķo taisnību un kristīgajiem baušļiem. Jo viņi ir uzlikuši savu roku visām precēm un dara ar tām, ko vien vēlas, bez kādām bailēm veic iepriekš minētās lietas, palētinot un padārdzinot preces pēc savas patikas, apspiežot un novedot postā vienkāršos tirgotājus, gluži kā līdaka to ūdenī dara ar mazajām zivtiņām – it kā viņi būtu kungi pār Dieva radībām un brīvi no visiem ticības un mīlestības baušļiem.
Tādēļ arī visā pasaulē garšvielas nākas pirkt tik dārgi, cik šie tirgoņi paši grib, turklāt viņi visu laiku maina preču cenas. Šogad viņi sadārdzina ingveru, pēc gada- safrānu, vai arī otrādi, lai allaž svaru kausi nosvērtos uz viņu pusi, un viņi nekad neciestu nekādus zaudējumus, briesmas un viņiem nekas nekaitētu: ja trūkst ingvera vai tas sabojājas, tad viņi ķeras pie safrāna un otrādi, lai viņi allaž būtu droši par savu peļņu. Tas ir nevien pret visu pašas tirdzniecības dabu un īpašībām, bet arī pret visu laicīgo labumu dabu un īpašībām, par kurām Dievs grib, lai tās nebūtu nekas drošs un noteikts. Bet viņi ir uzķēruši, ka no nedrošām, laicīgām precēm viņi var gūt drošu, noteiktu un mūžīgu peļņu. Lai gan par to pasaule tiek pilnīgi izsūkta un visa nauda ir noslīkst un saplūst šajā viņu sūknī.
Kā tas varētu notikt dievišķi un taisnīgi, ka kāds vīrs īsā laikā kļūst tik bagāts, lai varētu uzpirkt ķēniņus un ķeizaru? Bet viss nu ir novests [nonācis] tik tālu, ka visa pasaule darbojas briesmās un ar zaudējumiem, šogad nopelna, pēc gada zaudē, savukārt, viņi nopelna vienmēr un mūžīgi, un savus zaudējumus atlīdzina ar jo lielāku peļņu, tā ka nav brīnums, ka drīz viņi sagrābs pie sevis visas pasaules mantību. Jo viens mūžīgs, drošs [stabils] feniņš ir labāks nekā laicīgs, nedrošs guldenis. Šādas biedrības jau nu nekad nepametīs savu mūžīgo guldeni mūsu laicīgo feniņu dēļ. Kāds tad tas būtu brīnums, ka viņi kļūst par ķēniņiem un mēs par ubagiem?
Ķēniņiem un firstiem te ir jāvēršas pret to ar stingru taisnību, bet esmu dzirdējis, ka viņiem tur ir sava “interese”, un viss notiek atbilstoši Jesajas vārdiem (Jes.1:23): “Tavi pārvaldoņi ir atkritēji un zagļu biedri.” Tāpēc viņi liek pakārt zagļus, kas ir nozaguši guldeni vai pusi guldeņa, un sadarbojas ar tiem, kuri apzog un aplaupa visu pasauli vairāk nekā visi citi, tā ka šis sakāmvārds gan paliek spēkā: “Lielie zagļi pakar mazos”, un, kā teica romiešu padomnieks Katons: “Parastie zagļi atrodas cietumos un ieslēgti siekstās, bet atklātie zagļi staigā, tērpušies zeltā un zīdā”. Bet ko par to galu galā teiks Dievs? Viņš izdarīs tā, kā Viņš saka caur Ecechiēlu, proti, Viņš firstus un tirgotājus, vienu zagli ar otru, sakausēs kopā, kā svinu ar varu. Man ir bažas, ka uz to vairs ilgi nav jāgaida. Taču mēs nedomājam laboties, lai cik lieli arī būtu grēki un netaisnība. Tā arī Dievs nevar netaisnību atstāt nesodītu.
Tāpēc neviens lai nejautā, kā viņš ar labu sirdsapziņu varētu sastāvēt [atrasties] kādā tirgotāju biedrībā. Vienīgais padoms ir tāds – met mieru, tur nekas neiznāks! Ja paliek šīs biedrības, tad iet bojā taisnība un godīgums. Ja ir jāpaliek taisnībai un godīgumam, tad ir jāiet bojā biedrībām. Gulta ir par šauru, saka Jesaja, vienam ir jākrīt laukā un sega ir par mazu, ar to abi nevar apsegties. Es nu labi zinu, ka mans raksts jums nepatiks un droši vien tas tiks izsēts vējā [palaists gar ausīm] un visi paliks tādi paši, kādi ir. Bet es tomēr esmu aizbildināts un esmu izdarījis, ko spēju. Kad Dievs nāks ar savām rīkstēm, tad jau būs redzams, cik taisnīgi mēs tās esam nopelnījuši. Ja es ar šo rakstu būtu pamācījis un atpestījis no šis rīkles kaut vienu dvēseli, tad es nebūtu strādājis veltīgi.
Lai gan es ceru, ka šī lieta pati par sevi ir kļuvusi tik liela un smaga (kā es esmu teicis iepriekš), ka nespēj vairs panest pati sevi un galu galā no tās vajadzēs atteikties. Kopumā, lai ikviens uzlūko pats sevi. To nevienam nevajag pamest man par prieku, tā arī nevienam, man par spīti un ciešanām, nevajag pie tās palikt. Tas vajadzīgs tev, nevis man. Dievs, apgaismo mūs, stiprini mūs, lai mēs rīkotos pēc Tavas labās gribas, āmen.
Ieskaties