Svētā Kristība: Kristība un ticība

Tikai tas, kas tic un top kristīts, kļūs svēts. “Bez ticības Kristība ir veltīga, lai arī pati par sevi ir dievišķs nenovērtējams dārgums.” (M. Luters) Un tālāk Luters saka, ka “vārdi, kas tic, iespēj tik daudz, ka tie izslēdz un atmet visus darbus, kādus vien mēs varam darīt, domādami ar tiem nopelnīt un iegūt pestīšanu”. Taču maldīgi būtu domāt, ka ticība kaut ko pievieno Kristībai.

Tā ir tikai saņēmēja, “jo mana ticība nevis rada Kristību, bet saņem to” (M. Luters). Tikpat maldīgi būtu domāt, ka ticība ir mūsu pašu sasniegums. Nevienam mums nav tādu spēju vai īpašību, ar kuru palīdzību mēs varētu ticēt Dievam. “Ticība nav mūsu, bet Dieva darbs,” raksta Luters. Tā kā Kristība un sakramenti vispār arī nav mūsu, bet Dieva darbs, tad Augsburgas ticības apliecība konstatē, ka sakramenti ir iedibināti “ticības modināšanai un stiprināšanai”. Tātad sakramenti ne tikai ir saņemami ticībā, bet tie arī sniedz ticību, to uztur un stiprina. Ticību, kurā saņemam Kristību, draudze Kristību brīdī arī izlūdzas no Dieva. Pamatojoties ticībā, ka Dievs ir uzklausījis draudzes lūgšanu, krustvecāki ar drošu prātu apliecina ticību bērna vietā ar Apustuļu ticības apliecības vārdiem. Tā mēs redzam, ka draudzes ticība arvien iet pa priekšu mūsu personiskajai ticībai.

Tomēr, nepareizi būtu domāt, ka mēs kristījam bērnus, pamatojoties pieaugušo ticībā. Pieaugušo ticība ir tā, kas caur Kristību nes bērnus pie Kristus. Ar Kristību bērni top savienoti ar Kristu. Caur Svēto Garu Kristus darbojas bērnos un dod tiem ticību, ar kuru satvert Dieva sniegtās Kristības dāvanas, “kuras aprij nāvi un uztur pie dzīvības” (M. Luters). Tādēļ ne uz brīdi mēs nedrīkstam atdalīt Kristības svētību no ticības. Debesu valstību neviens nevar iemantot bez ticības, bet Kristus saka, ka bērni saņem Dieva valstību (Mk. 10:15). Tātad viņi to iemanto ticībā. Līdz ar to vienīgais teoloģiskais jautājums, kas izšķir to, vai bērnu Kristība ir vajadzīga vai nevajadzīga, ir jautājums – vai jākristī vienīgi tās personas, kuras jau spēj apliecināt savu ticību, vai ir jākristī arī mazie bērni, kuri vēl to nespēj. Luteriskā baznīca, kā jau agrāk norādīts atbild, ka jākristī ir visi, neatkarīgi no tā, vai viņi jau spēj savu ticību apliecināt vai ne.