Dieva Gars pūš, kur gribēdams

Noklausies šo e-publikāciju

Mūsdienās ir sastopami cilvēki, kuri uzskata, ka mums būtu jāatjauno baznīca tādā veidā, kā tā pastāvējusi pašos tās sākumos. Parasti tiek uzskatīts, ka šajā laikā visi baznīcas ļaudis dzīvoja tiešā un nepastarpinātā Svētā Gara vadībā, kas zudusi līdz ar baznīcas organizācijas un hierarhijas veidošanos. Cilvēki šodien atkal grib dzīvot un staigāt tiešā Dieva vadībā un darīt tikpat brīnumainus darbus runāt mēlēs, dziedināt utt.

KO MĀCA RAKSTI?

Vispirms, lai atrisinātu šo problēmu, mums ir jānoskaidro Bībeles mācība par Svēto Garu un vai tā saskan ar iepriekš minētajiem centieniem. Tā ir tiesa, ka uz apustuļiem Vasarsvētku dienā Svētais Gars nāca tiešā veidā. Taču interesanti, ka jau tūdaļ pēc šā notikuma apustulis Pēteris jūdiem, kuri vēlējās atgriezties, piedāvāja saņemt Svēto Garu un grēku piedošanu nevis nepastarpinātā veidā, bet caur Kristību. To pašu mēs redzam arī notikumos, kas norisinājās Kornēlija namā. Lai gan Kornēlijs ar savu saimi bija dievbijīgi ļaudis, tie saņēma Svēto Garu tikai tad, kad bija ieradies apustulis Pēteris un pasludināja tiem Evaņģēliju. Tikpat interesants ir notikums ar Saulu uz Damaskas ceļa. Lai gan Sauls tur sastapa pašu Kristu, kas viņu uzrunāja, viņš toreiz nesaņēma Svēto Garu, bet kļuva akls. Tikai tad, kad pēc trim dienām māceklis Ananija viņu kristīja, viņš saņēma Svēto Garu un kļuva kristietis.

GARS NĀK TIKAI CAUR VĀRDU

Visos šajos gadījumos Dievs nedeva savu Garu tiešā veidā, bet īpašā veidā darbojās ar Evaņģēlija starpniecību. Pie Evaņģēlija pieder ne tikai Dieva vārda sludināšana, bet arī Kristība, Absolūcija un Svētais Vakarēdiens. Nepastarpināti Dievs runāja, piemēram, uz praviešiem un apustuļiem, dodot tiem īpašu atklāsmi. Bet tas notika tikai tik ilgi, kamēr nebija piepildījušies Kristus vārdi par Svēto Garu, kuru Viņš sūtīs, un kurš tos vadīs visā patiesībā. Visa patiesība baznīcai tika sniegta līdz ar Jaunās Derības Svēto Rakstu tapšanu. No šā brīža un līdz ar apustuļu nāvi Dieva Gars turpināja savu darbību caur Dieva vārdu, ko bija devis. Tādēļ Augsburgas ticības apliecībā skaidri ir sacīts, ka Svētais Gars tiek dāvināts caur Dieva vārdu un sakramentiem, un, protams, tas pūš, kur gribēdams, t.i. ­ “tas darbojas, kur un kad Dievs to grib”, bet tikai tajos, “kuri uzklausa Evaņģēliju”. Tādēļ Augsburgas ticības apliecība [5.art.] nosoda

“anabaptistus un citus, kas domā satvert Svēto Garu bez ārējā [Dieva] vārda starpniecības caur vingrināšanos un darbiem.”

SVĒTAIS GARS IR PERSONA

Svarīgi ir atcerēties, ka Raksti par Svēto Garu runā kā par dievišķu personu, nevis kā par bezpersonisku spēku. Tieši šis uzskats, ka Svētais Gars ir kāds bezpersonisks spēks vai enerģija, ir pamatā kļūdainajai tieksmei nonākt tiešā un nepastarpinātā saiknē ar Svēto Garu. Šis uzskats nenāk no Svētajiem Rakstiem, bet no austrumu reliģijām, kuras ar kosmiskās enerģijas palīdzību cer attīstīt cilvēciskās spējas līdz galīgajai pakāpei. Lūk, šādas mācības iespaidā cilvēki emocionāli dzied, runā “mēlēs” jeb nesaprotamās valodās vai arī nāk uz baznīcu, lai kaut ko īpašu sajustu un piedzīvotu. Pirmajā gadījumā tās ir ārējas izdarības, otrā gadījumā tā ir baznīcas telpas noslēpumainā atmosfēra, ar kuru palīdzību cilvēki cer saņem Svēto Garu. Daudz tiešāks savos centienos bija burvis Sīmanis, kas to vienkārši vēlējās nopirkt par naudu. Lai gan jāsaka, ka viņam ir cienīgi sekotāji arī šodien, kuri cer, samaksājot par kādu baznīcas pakalpojumu, saņemt īpašu pasargājumu, svētību vai ko citu. Jāatceras, ka Sīmanis cerētā spēka vietā saņēma apustuļa lāstu “Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu Dieva dāvanu domā iegūt par naudu. Tev nav nekādas daļas gar šo vārdu [Svēto Garu]” [Ap.d.8:20-21].

Aiz visiem šiem maldiem stāv doma, ka Svētais Gars ir kāds spēks, ar ko mēs varam manipulēt. Taču Svētais Gars patiesi pūš, kur gribēdams, un mēs arī zinām, ­ kur Viņš grib pūst caur svēto Kristus Evaņģēliju un sakramentiem. Ir gan tiesa, ka ikviens kristietis ir Dieva templis un Svētais Gars viņā mājo, bet viņos Svētais Gars nav ienācis kādā mistiskā, nepastarpinātā veidā, bet tikai tā, kā iepriekš minēts caur Evaņģēlija vārdu.

KAS IR AUTORITĀTE BAZNĪCĀ?

Baznīcas vēsturē mēs zinām par daudzām t.s. entuziastu kustībām, kas ir nosauktas par ķecerīgām un izslēgtas no kristīgās baznīcas. Tās ir mācījušas, ka Dieva Gars runā viņu sirdīs bez Dieva vārda starpniecības. Un tā viņi darījuši savu sirdi par Svētā Gara muti, no kuras nāk visa patiesība. Tādējādi viņi nicina Kristus un apustuļu svētos vārdus un paaugstina savas sirdis par augstāko autoritāti. Tādēļ arī nav iespējams ar tādiem diskutēt, jo viņi visus, kas iebildīs pret viņu īpašajām atklāsmēm un uzskatiem, vienkārši nosauks par miesīgiem cilvēkiem, kas nav saņēmuši Svēto Garu, augstāko gudrību, garīgo pilnību utt. Tādējādi mēs redzam, ka visu šo domstarpību pamatā ir jautājums par autoritāti Kam kristīgajā baznīcā pieder augstākā vara un autoritāte: Dieva vārdam vai atsevišķām, izcilām harizmātiskām personībām, kuras nosaka baznīcu likteņus?

Ikvienam, kas šodien vēlas atgriezties pie pirmbaznīcas spēka un Gara klātienes, ir jānovēršas no saviem subjektīvajiem uzskatiem, lai cik skaisti un gudri tie izliktos, un jāuzklausa Dieva vārds. Tad Svētais Gars mūs vadīs visā patiesībā, un mēs būsim Svētā Gara vadīti. Ko gan citu nozīmē būt Svētā Gara vadītam, ja ne klausīties vārdos, kurus Viņš saka un paklausīt tiem?