Par terminiem “zināšanas”, “piekrišana” un “pārliecība”

Noklausies šo e-publikāciju

Tā kā ticība tika aprakstīta kā zināšanas, piekrišana un pārliecība jeb uzticēšanās, ir nepieciešams paskaidrot šos terminus un norādīt uz to savstarpējām attiecībām.

Šo terminoloģiju mēs varētu skaidrot šādi:

• Ja zināšanas un piekrišana tiek uzskatītas par vēsturisko ticību, tās patiesībā nav daļa no pestījošās ticības, jo tās piemīt arī velnam un neticīgajiem. Runājot par vēsturisko ticību, jeb tādu ticību, kura vienīgi zina un uzskata par patiesu Kristus “vēsturi,” Luters raksta:
  

  Tas ir dabisks darbs, bez žēlastības.

  Raksti, Dieva vārds, nerunā par šādu ticību,

  tas ir, nerunā par to, apskatot pestījošo ticību.

  Tomēr, lai arī vēsturiskā ticība nav daļa no pestījošās ticības, tā ir obligāts pestījošās ticības priekšnoteikums, jo Svētais Gars izraisa pestījošo ticību vienīgi tajās sirdīs, kuras zina un saprot Kristus Evaņģēliju (Rom.10:17). Pāvestiešu tā dēvētā aklā [netiešā] ticība*, saskaņā ar kuru “ticīgie” vienkārši tic tam, “ko māca Baznīca,” lai arī paši šo mācību nemaz nezin, ir absurds. Jo bez zināšanām nevar būt patiesas ticības. Kad Kristus izsūtīja savus apustuļus darīt par ticīgiem mācekļiem visas tautas, Viņš tiem skaidri pavēlēja sludināt Evaņģēliju visai radībai (Mk.16:15-16; Mt.28:19-20), tādējādi norādot, ka pestījošai ticībai ir jāsakņojas Evaņģēlija zināšanās. Luterāņu dogmatiķis Šercers trāpīgi raksta:

  Ja kāds saka, ka tic tam, ko māca Baznīca un nezin, ko īsti tā māca, tad tas melo. Jo neviens nevar ticēt tam, ko viņš nezin.

• Tomēr, ja termins “zināšanas” tiek izprasts kā patiesas garīgas zināšanas par Kristu, kuras Svētais Gars izraisa ar Evaņģēlija starpniecību, un termins “piekrišana” tiek izprasts kā garīga piekrišana Evaņģēlija solījumiem, kuru Svētais Gars līdzīgā veidā izraisa ar Evaņģēlija starpniecību, tad abi šie termini sevī ietver patiesu sirds pārliecību par Evaņģēlijā piedāvātās Dieva žēlastības patiesumu. Citiem vārdiem, šajā gadījumā šie termini ir sinonīmi. Šis fakts ir acīmredzams no tā, kā šie termini tiek lietoti Rakstos, jo reizēm tie piedēvē pestīšanu zināšanām (Jņ.17:3; 2.Kor.4:6; Fil.3:8; Lk.1:77), bet citkārt – piekrišanai (1.Jņ.5:1, 5; 3:23), vai pārliecībai (Jņ.3:16, 18, 36). Visos šajos gadījumos zināšanas, piekrišana un pārliecība ir pestījošās ticības sinonīmi, tā ka ikviens no tiem var tikt lietots atsevišķi, lai aprakstītu sirds paļāvību, ar kuras palīdzību tiek pestīts grēcinieks. Luterāņu dogmatiķis Budeuss pamatoti raksta:
  

  Zināšanas bez piekrišanas un piekrišana bez pārliecības nav nedz tā ticība, nedz tā piekrišana, kas veido pestījošo ticību.

  Luters:

  Ticība ir dzīva, bezbailīga uzticēšanās Dieva žēlastībai, tik nesatricināma, ka cilvēks būtu gatavs tūkstoš reižu mirt tās dēļ.