:: e – BAZNICA ::

Kā taisnojošā ticība attiecas pret savu objektu

Ar patiesu un dedzīgu apziņas, gribas un sirds vēlmi taisnojošā ticība alkst, meklē, satver, saņem un piemēro personīgi atsevišķiem ticīgajiem apsolījumu par brīvu samierināšanos Kristus Starpnieka dēļ, tā ka tā spēj gūt tajā mieru taisnošanai, pestīšanai un mūžīgai dzīvībai.

Rakstos ticība tiek saukta par zināšanu jeb izpratni [Lk.1:77; Jes.53:11].

Pestīšanas pasludinājums un vēsture, žēlastības pilns, vispārējs apsolījums, ka Dievs šī Upura dēļ vēlas pieņemt tos grēciniekus, kuri patveras pie Starpnieka ticībā – šīs mācības ir parādāmas ticībai un izprotamas no Dieva Vārda.

Taču tāpēc, ka daudzi, kuri dzird, saprot un zina to, vai nu neievēro, vai apšauba, vai noraida. .. Tāpēc ir nepieciešams, lai šīm zināšanām tiktu pievienota piekrišana .. tā stingrā pārliecība, kuru Pāvils sauc par pilnu ticību, .. caur kuru ikvienai personai ir jāsaprot, ka šis visaptverošais apsolījums attiecas arī uz viņu.

Tad no šīs zināšanas un prāta piekrišanas caur Svētā Gara darbību sirds vai griba iegūst tādas alkas jeb vēlēšanos un tāpēc, ka tā patiesi izjūt, ka to nomāc grēki un Dieva dusmas, tā grib, lūdz un meklē, lai tai tiktu doti tie labumi, kuri ir pieminēti Evaņģēlija apsolījumā.

Kad jūs šādā veidā ar savu prātu, gribu un sirdi novēršaties no saviem grēkiem un Dieva dusmu izjūtas un pievēršat savu skatu Dieva Jēram, kurš nes pasaules grēku, respektīvi, kad no lāsta sprieduma, kas ticis jums pasludināts caur Bauslību, jūs patveraties pie žēlastības troņa, pie samierināšanās, kuru debesu Tēvs ir pasludinājis Kristus asinīs, ir nepieciešams tam pievienot arī paļaušanos.

Galu galā, no šīs ticības izriet pārliecība, kura spēj piekļūt Dievam “ar paļāvību” [Ef.3:12], kam ir “ir miers ar Dievu” [Rom.5:1], Gara prieks [Rom.14:7], tā ka sirds, sajūtot jaunu dzīvību un prieku Dievā, priecīgi paļaujas uz žēlastības apsolījumu pat krusta priekšā, vajāšanās un pat nāvē, tai pieder nešaubīga “cerība iemantot dievišķo godību” [Rom.5:2].