Līdzība starp Bauslību un Evaņģēliju

Bauslībai ir ne vien materiāli jeb laicīgi apsolījumi, bet attaisnošanas un mūžīgās dzīves apsolījums.

Bauslības apsolījums par mūžīgo dzīvību, tā kā tā prasība ir, lai visa Bauslība tiktu pilnībā piepildīta, ir absolūti nederīgs mums šajā miesā esošiem, kā teikts: “iepriekšējo pavēli atceļ tās nespēcības un nederības dēļ” [Ebr.7:18].

Bauslība nav pretrunā Evaņģēlija apsolījumam, [Gal.3:21]; ne arī Bauslība tiek iznīcināta caur ticību, bet gan apstiprināta.

Bauslība un Evaņģēlijs ir tik saistīti, ka nav iespējams izmantot matemātisku salīdzinājumu, lai atainotu to līdzību.

Bauslības un Evaņģēlija saplūšanu veido galvenokārt tas, ka Kristus dāvanas, par kurām tiek runāts Evaņģēlijā, ir nekas cits kā apmierinājums par vainu un sodu, kas mums pienākas Bauslības dēļ un to pilnīgo paklausību, kuru pieprasa Bauslības taisnība. Šīs divas lietas, kuras likums prasa, tiek dotas ticīgajiem un piedēvētas Kristum taisnības dēļ.

Nav nekāda cita veida, kā mēs varam izprast Kristus dāvanu lielumu, kā vien salīdzinot tās ar Bauslības bardzību. Šo taisnību, par kuru tiek runāts Bauslībā, kas ir mums nesasniedzama mūsu miesas dēļ, Evaņģēlijs parāda Kristū, kurš bija nolikts zem Bauslības, lai Bauslības taisnība mūsos tiktu piepildīta:

• piedēvējot caur ticību;
• caur iesākuma stāvokli, kurā Bauslība caur Garu tiek ierakstīta mūsu sirdīs;
• mūžīgā dzīvībā, kad mūsu paklausība Dieva likumam tiks vesta pie pilnības.

Tātad, Bauslības un Evaņģēlija taisnība ir dažāda, un tā ir arī vienāda.

Attiecībā pret mums tā ir dažādā, salīdz. “negūdams savu taisnību no Bauslības, bet no Kristus ticības” [Fil.3:9]
.
Bet attiecībā uz Kristu tas ir viens un tas pats; jo to, ko Bauslība pieprasa, to Kristus dod. Tā arī samierināšanās attiecībā pret Kristu tiek saukta par izpirkšanu, jo izpirkuma maksa ir samaksāta; bet attiecībā uz mums tā tiek saukta par grēku piedošanu žēlastībā.