Bauslība nav nekas cits kā bērnu audzinātāja taisnībai

“..ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību.” [Gal.3:21]

Ar šiem vārdiem Pāvils parāda, ka Bauslība gluži vienkārši nespēj darīt dzīvu, bet spēj tikai nonāvēt. Tātad mani darbi, ko es daru ne tikai saskaņā ar pāvesta jeb cilvēku likumiem, bet arī ar Dieva Bauslību, nedara mani taisnu Dieva priekšā, bet parāda kā grēcinieku; tie neremdē Dieva dusmas, bet tieši izraisa tās; tie neiemanto taisnību, bet tieši atņem man to, nedara mani dzīvu, bet nonāvē.

Tādēļ viņš skaidri māca, ka Dieva Bauslība nespēj sniegt taisnību, bet darbojas gluži pretēji.

Pēc visiem šiem atspēkojumiem un norādījumiem Pāvils skaistā un plašā izklāstā māca, ka Bauslība tās īstajā un labākajā lietojumā nav nekas cits kā bērnu audzinātāja taisnībai. Tā dara cilvēkus pazemīgus un spējīgus pieņemt Kristus taisnību, parādīdama cilvēkam viņa vainu, biedēdama, vezdama pie grēka, dusmības, nāves un elles atziņas. Kad tas ir noticis, zūd aplamās iedomas par savu paša taisnību un svētumu, un Kristus ar Saviem žēlastības darbiem kļūst mīļš un tīkams.

Tādēļ Bauslība nav pret Dieva apsolījumiem, bet drīzāk ir par tiem. Tā. ar savu amatu un īsto lietojumu gan nepiepilda apsolījumu, nedz arī atnes taisnību, bet dara mūs izslāpušus pēc Kristus žēlastības un spējīgus to pieņemt.