Bez pastāvīgas mājvietas pasaulē

Noklausies šo e-publikāciju

“Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties.” [1.Moz.8:9]

Noa gribēja zināt, vai plūdi virs zemes mitējušies, un vispirms no šķirsta izlaida kraukli. Tas atpakaļ vairs neatgriezās, bet lidinājās šurp un turp, iekams ūdens nebija nožuvis.

Krauklis nevēlējās atgriezties šķirstā, tam labāk šķita lidināties apkāri un meklēt barību. Arī šķirstā krauklim bija ēdiens, taču tur viņam nepatika.

Tad Noa izlaida balodi, un arī tas neatrada sausu zemi. Tomēr atšķirībā no kraukļa balodis atgriezās šķirstā, jo jutās tur gana labi. Noa, pastiepis roku, uzņēma to atpakaļ šķirstā.

Bībelē balodis ir šķīstības un nevainības simbols [Mt.10:16; Hoz.11:11]. Tāpēc ir dziļi simboliski, ka balodis neatrada sev vietu ārpusē un atgriezās šķirstā.

Krauklis un balodis simbolizē divu veidu cilvēkus. Abi, kā mēdz teikt, ir no kristīgas vides. Iespējams, tie ir auguši kristīgā ģimenē un saņēmuši kristīgu izglītību. Viņi ir apmeklējuši svētdienas skolu un kristīgu jauniešu nodarbības, kur mācījušies ticēt Jēzum un dziedāt Viņa godam.

Bet, pieaugot un aizejot pasaulē, tie iestiga laicīgos priekos un baudās un atkrita no ticības Jēzum. Agrāk vai vēlāk viņi pieredzēja, cik pasaule ir cieta un auksta, un dzīves lielajos sarežģījumos nonāca krustcelēs.

Šajā ziņā daļa cilvēku līdzinās Noas šķirsta krauklim. Lai kādas grūtības un pārbaudījumus viņi piedzīvotu, tie neatgriežas pie savām kristīgajām saknēm, dodot priekšroku nevis Dievam, bet pasaulīgām grūtībām.

Turpretī citi vairāk līdzinās baložiem, kas neatrod sev mājvietu pasaulīgā vidē un atgriežas tur, kur draudzīgas rokas tos pieņem atpakaļ.

Noa vēlreiz izlaida balodi, un šoreiz putns atgriezās ar olīvkoka zaru knābī. Kāds senlaiku jūdu rabīns uzskatīja, ka olīvkoka zars ir nācis no svētlaimīgā Ēdenes dārza. Mēs nezinām, vai tas atbilst patiesībai. Tomēr baloža nestais olīvkoka zars bija žēlastības zīme, ka Dievs vairs nedusmojās uz cilvēkiem. Soda laiks bija beidzies, un viņi bija brīvi.