Tūlītēja atbalss

Šodien mēs svinam ticības atjaunošanas jeb reformācijas svētkus.

Mēs pieminam tos notikumus, kad pirms 494 gadiem kāds tolaik nevienam nepazīstams, ja nu vienīgi pašiem tuvākajiem, vīrs, augustīniešu mūks un kādas nomaļas universitātes profesors Mārtiņš Luters bija nolēmis kaut kā darīt tādu lietu, lai novērstu kādu trūkumu, kas bija tā laika baznīcā ieviesies, kur ļaudis par naudu pirka grēku atlaides, ko pāvesta īpaši šim darbam norīkoti ļaudis tirgoja. Un, kur daudz nopūtu par šīm lietām bija visā baznīcā.

Bija daudz cilvēku, kas teica: kaut kas ir jādara! Kaut kas steidzami ir jādara, citādi cilvēki aiziet aizvien tālāk un tālāk no Kristus evaņģēlija. Droši vien daudzi lūdza par pāvestu, daudzi lūdza par visiem apmaldījušamies. Bet tā kā Mārtiņš Luters bija universitātes profesors un bija teoloģijas doktors, līdz ar to baznīcas skolotājs un mācītājs. Viņš darīja to mazumiņu, kas bija viņa spēkos. Viņš bija kādu laiku sēdējis, pārdomādams kā varētu no Dieva vārda puses, varbūt arī no veselā saprāta puses kaut kā stāties pretim šīm indulgenču jeb grēku atlaižu tirgošanām.

Viņš sarakstīja 95 tēzes un aicināja arī citus teologus nākt uz kādu teoloģisku akadēmisku disputu, pēc tā laika paraduma, lai šo jautājumu brālīgā kristīgā garā apspriestu. Un tad viņš pirms 494 gadiem, 31.oktobrī, Visu svēto dienas priekšvakarā piestiprināja šīs 95 tēzes pie Vitenbergas pilsbaznīcas durvīm, kur viņš kalpoja kā mācītājs. Un reizē šis pilsbaznīcas durvis bija ziņojumu dēlis vietējā universitātē.

Es domāju, ka pat visbriesmīgākajos vai viskaistākajos, ja gribat, sapņos viņš nekad nevarēja nosapņot vai iedomāties to, kas pēc tam sākās. Viņa rīcība izraisīja tūlītēju atbalsi visā tā laika kristīgajā pasaulē. Toreiz, kad nebija ne televīzijas, ne radio, ne interneta, dažu nedēļu laikā šīs tēzes jau bija iztulkotas vācu valodā un izplatītas pa visu Vāciju un vēl arī citur, citur, citur. Un kā tas aizdedzināja cilvēku sirdis

Un tad – maz pamazām – sākās tas, ka baznīca atjaunojās. Protams, tas nenotika skaisti un bez sāpēm, tas notika ar ļoti lielām cīņām, ciešanām. Pēc trim gadiem Luters jau bija nolādēts Romas baznīcā kā ķeceris. Viņam vajadzēja slēpties. Viņam vajadzēja izvairīties no saviem vajātājiem. Un tomēr tas, kas bija sācies vairs nebija apturams. Evaņģēlija gaisma par jaunu tika celta viņa tautā, viņa baznīcā. Mēs esam šī Evaņģēlija mantinieki.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]