Valsts un sabiedrības pašpārvalde jeb “varas iestādes”

“Valsts” (angliski “state”) ir sarežģīts vārds, jo tas var nozīmēt tik daudz ko: zemi, kurā mēs dzīvojam, tās tautu vai tautas, pilsoņu kopumu, varas iestādes un to pilnvaras, utt. Vārda “valsts” ietekme uz mums ir kļuvusi tik spēcīga, ka daudzi sāk pat uzskatīt: “Nav iespējams dzīvot, ja neesam kādas valsts locekļi.” Tāds apgalvojums, lai gan nepareizs, ir izdarījis daudzām varas iestādēm “lāča pakalpojumu” un vairumam pilsoņu sagādājis neērtības, no kurām vajadzētu viņus pasargāt.

Patiesība ir tā, ka tautai nav obligātas nepieciešamības būt organizētai kā valstij. Kā pierādījumu šeit var minēt daudzas pašreizējās Āfrikas valstis. Līdz pat XIX gadsimta vidum vai pat vēlāk (apmēram 1850.gadā un turpmāk) šīs valstis mūsdienīgā šī vārda izpratnē nemaz nepastāvēja. Tām nebija parlamentu vai valdību utt. Noteiktu skaitu mazu tautiņu jeb cilšu pārvaldīja virsaiši, un šādu pārvaldi nodrošināja tikai nerakstīti likumi, “vecajie”, tautu paražas, utt. Tikai tad, kad vairākas virsaišu grupas apvienojās ar mērķi izveidot lielākas vadības vienības un tika ieviestas paražu tiesības, sāka pastāvēt “valstis” šī vārda ierastajā nozīmē. Vēlākos laikos varēja novērot pretēju notikumu secību, piemēram, valstis beidza pastāvēt sacelšanās dēļ. Dzīve noteiktā veidā turpinājās, nepastāvot lielajai valstij, bet gan vairākām mazākām valstiņām vai apgabaliem. Tad ļaudis organizēja savu dzīvi vietējā līmenī, izvēlēja sev vadoņus un izveidoja pašpārvaldi (angliski “community”). Pēc kāda laika starp šiem atsevišķi pārvaldītajiem apgabaliem, iespējams, izveidojās pat zināma sadarbība, taču iepriekšējā lielā valsts nepastāvēja.

Lai gan šādi izņēmumi pastāv, mūsdienās visa pasaule sastāv no valstīm. Valsts pati par sevi nav nekas slikts, lai gan, no otras puses – tā nav arī kaut kas pilnīgi labs. Viss atkarīgs no tā, kā konkrēta valsts ir dibināta un organizēta, ko tā nolemj darīt – labu vai sliktu un kā to izmanto tās pilsoņi. Tas pats attiecas uz vārdiem “varas iestādes”. Tās var būt gan labas, gan sliktas. Dažkārt “varas iestādes” var nozīmēt vairāk vai mazāk to pašu, ko “valsts”.

Te mums jāsecina: mums nepieciešama sadraudzība, kā arī organizēta un oficiāla sadarbība starp atsevišķiem cilvēkiem, ģimenēm un citām grupām. To mēs bieži saucam par “pašpārvaldi”. Tā kā visi nevar būt kungi pār citiem vai dot pavēles par visām lietām tiem, ko vēlas izkomandēt, daži cilvēki manto zināmu vadību vai varu, vai arī viņi tiek izraudzīti atbilstoši kādiem noteikumiem – vai nu rakstītiem, vai nerakstītiem. Tā tika darīts visā pasaulē, pirms pastāvēja jebkādas valstis. Tā mēs varam teikt: valsts nav absolūti nepieciešama, lai mēs varētu dzīvot kopā, taču vienmēr nepieciešama kāda organizēta sabiedrība ar savu pašpārvaldi.

Pakāpeniski ir noskaidrojusies vēl viena lieta: mums vienmēr nepieciešamas kādas varas iestādes – ne jau tādēļ, lai noteikti “valdītu” pār mums, bet gan lai organizētu, pārstāvētu, kalpotu un vispār palīdzētu mums dzīvot mierā un saskaņā. Tas vedina mūs domāt vēl tālāk: ja jau ir varas iestādes, tad tās ir konkrētas – sākot ar ciema virsaišiem un ciema tiesām un beidzot ar parlamentiem, valdībām un augstākajām tiesām; sākot ar sargiem un beidzot ar policiju, bruņotiem spēkiem, armiju un valsts mēroga aizsardzību. Kāds ir šo lietu mērķis? Varētu teikt, ka “kopīgais labums”, “tautas labklājība” vai vēl kas tamlīdzīgs. Tas varbūt skan gluži jauki, taču, kad vadītāji vai “varas iestādes” izmanto šos pienākumus “kopīgā labuma” sasniegšanai, bieži gadās, ka atsevišķi cilvēki no tā cieš vai arī jūt, ka viņu “tiesības” tiek “mīdītas kājām”. Varbūt varas pārstāvji domā un apgalvo, ka viņi tikai pilda savu pienākumu, taču konkrētie cilvēki, uz kuriem lieta attiecas, domā un jūt, ka tā tas nav. Toties viņi uzskata, ka varas iestādes izdarījušas kaut ko pavisam pretēju. Kas tad īsti noticis?