Mūki un mūķenes pielīdzināti upuriem un dzīves pabērniem

Šogad Latvijā ieviestajā obligātās veselības apdrošināšanas starp iedzīvotāju grupām, kuras apdrošinās valsts, pārsteidzošā kārtā iekļauti tradicionālo reliģisko organizāciju mūki un mūķenes, kas dzīvo klosteros.

Latvijas Republikas Satversmē ir teikts, ka baznīca ir šķirta no valsts, tas ir, cilvēkus nedrīkst nedz diskriminēt, nedz piešķirt privilēģijas atkarībā no viņu reliģiskās piederības.

Klosteri ir valsts iestādes vai baznīcas iestādes? Ja baznīcas, un ja, kā mācītājs Jānis Bitāns par savu klosteri reiz stāstīja, ka ikdienā cilvēkiem nav daudz laika lūgt Dievu, tāpēc var piezvanīt uz klosteri un palūgt, lai šie aizlūdz par konkrēto vajadzību, tad skaidrs, kam jāapmaksā mūķeņu veselības apdrošināšana, vai ne? Ne jau valstij.

Mūki un mūķenes nav nedz valsts ierēdņi, nedz kādi, kam nelaime uz kakla uzgāzusies, nedz jelkāda valstiski nozīmīga grupa kā bērni vai mammas, kas rūpējas par šiem bērniem, vai audžuvecāki, kas rūpējas par miesīgo vecāku pamestiem bērniem.

Klosteri ir iestādes, par kuriem baznīcām būtu jārūpējas pašām.

Politiski represētie, no vardarbības un cilvēktirdzniecības cietušie – tie ir upuri, kam nodarīts pāri pret viņu gribu. Vai mūķenes arī ir upuri? Vai mūki ir dzīves pabērni? Vai arī ir domāts, ka viņi uzņēmušies tikpat cēlu misiju kā audžu vecāki? Vai arī, ka viņi vardarbīgi ieslodzīti klosterī? Kāpēc izdalīta šāda iedzīvotāju grupa?

Pilns saraksts ar iedzīvotāju grupām, kuras apdrošinās valsts lasāms šeit.