Reprezentatīvā baznīca
Mūsu Kungs nav pilnvarojis izlemt ticības un baznīcas politikas jautājumus nedz atsevišķas personas (pāvestus, valdniekus, prezidentus), nedz kādus kolektīvus orgānus (baznīcu koncilus, sinodes, mācītāju konferences, parlamentus, konsistorijas).
Visos mācības jautājumos vienīgā norma ir Raksti (1.Pēt.4:1), savukārt jautājumi, kuri attiecas uz baznīcu ārējo pārvaldi, ir adiaforas (Ap.d.4:32; 15:22-29; 1:15-26), un būtu jāizlemj kristīgā mīlestībā, saskaņā ar kārtības un lietderības principiem (1.Kor.14:40).
Pāvesta apgalvojumi, ka viņš esot Kristus vietnieks zemes virsū un viņa lēmumi mācības un dzīves jautājumos ir saistoši visiem kristiešiem (Pāvestam kādā apslēptā sirds lādītē ir visi likumi)*, pierāda, ka viņš ir antikrists (2.Tes.2:3-4). Ne mazāk nosodāmi ir arī laicīgo valdnieku centieni iejaukties Baznīcas lietās (cezaropapisms).
Tomēr Raksti nebūt neaizliedz to, ka atsevišķās ekleziastiskās darīšanās kristiešus varētu pārstāvēt viņu pašu atbilstoši ievēlētas personas. Tā sinodēs vai konferencēs vietējās draudzes varētu pārstāvēt draudžu priekšnieki jeb vecajie, vai arī īpaši delegāti varētu reprezentēt veselas vietējo draudžu grupas. Taču šādai reprezentatīvai baznīcai piemīt vienīgi tik daudz varas, cik to ir piešķīrušas vietējās baznīcas, no kuras locekļiem tā sastāv. Pašai par sevi šādai baznīcai piemīt tikai padomdošanas, bet ne likumdošanas funkcijas, proti, tam, ko izlemj reprezentatīvā baznīca, ir jāatbilst un jābūt saskaņotam ar to baznīcu gribu, kuras tā pārstāv.
Tādēļ nepastāv tāda reprezentatīva baznīca, kuras ietvaros garīdzniecībai, baznīcu konciliem, sinodēm vai baznīcu konvencijām piemistu vara “izlemt ar ticību vai sirdsapziņu saistītus strīdus; izdot likumus vai norādījumus publisko dievkalpojumu kārtības vai Tā Kunga baznīcas pārvaldē, [..] tās lēmumus un norādījumus, ja tie atbilst Dieva vārdam, ir jāpieņem ar cieņu un paklausību, un ne tikai tādēļ, ka tie atbilst Dieva vārdam, bet arī tādēļ, ka tos ir pieņēmis Dieva iestādījums, kurš dibināts saskaņā ar Viņa vārdu”.
Sinodes un koncili, kuri sev piedēvē šādu autoritāti, imitē pāvestību un pārkāpj vietējo baznīcu tiesības un privilēģijas, bet tikai tās ir “Dieva iestādījumi, kuri dibināti saskaņā ar Viņa vārdu.”
Tomēr šeit mums būtu vēlreiz jāatgādina, ka arī vietējām draudzēm nav tiesību nedz atmest Dieva vārdu, nedz pārkāpt kristīgās mīlestības likumu. Visos mācības un dzīves jautājumos tās saista Svētie Raksti, tādēļ baznīcas pārvaldes vai politikas jautājumos (adiaforās) tām ir jāņem vērā Baznīcas intereses, visas diskusijas un domstarpības risinot pēc kristīgās mīlestības principa.
Sinodes un koncili (prezbiterāņiem, metodistiem, episkopāļiem) nav sava veida superbaznīcas. Tās ir pakļautas vietējām baznīcām, kuras ir dibinātas pēc Kristus pavēles. Visi pārējie jautājumi par šo tēmu saistās ar pastorālās teoloģijas sfēru.
* – Lutera daudzkārt lietots sarkastisks izteikums, attiecināts uz pāvesta nemaldības un augstākās autoritātes pretenzijām.
Līdzīgās e-publikācijas