308. Vai kristība ir neapšaubāmi vajadzīga, lai izglābtos?


Nemainīgās un mūžīgās Dieva bauslības piepildījums Dieva Dēlā

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

“Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek. Ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels debesu valstībā. Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav lielāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad Jūs nenāksit Debesu valstībā.” [Mt.5:17-20]

Ar šo daļu beidzas Kalna sprediķa ievaddaļa, kurā sniegti pamatnosacījumi. Svētības apsolījumos (Mt.5:1-12) tiek apsolīts un piešķirts tas, ko Dievs dara un darīs: Dieva valstība kā alga debesīs pretstatā pieredzētajai īstenībai. Tas ir mierinājuma un prieka pamats.

Līdzībās ar zemes sāls un pasaules gaismas tēliem runa ir par to, ka Debesu Tēvs darbojas caur saviem bērniem labajos darbos pasaules priekšā. Tā ir Jēzus mācekļu dzīves liecība.

Šis trešais nodalījums tagad mūs ved pie Dieva gribas satura, kas apkopots “bauslībā un praviešos”, un tas vispirms attiecas uz Dieva vārda rakstisko fiksējumu un pārmantojumu.

Šīs nodaļas skaidrojums visos laikos ticis apstrīdēts, jo tā satur svarīgas norādes, kas var skart delikātus mūsu dzīves un domu novadus. Bet tajā ietverta galvenā doma visam tālākajam bauslības skaidrojumam Jēzus Kalna sprediķī.

Tādēļ ir labi, ja mēs visā turpmākajā izklāstā vispirms raugāmies uz Dieva Dēlu un uzklausām, ko Viņš uz mums runā, uz mums, kas caur Viņu esam kļuvuši Dieva bērni: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” “Atmest” var nozīmēt atcelt vai arī izmainīt. “Piepildīt” var nozīmēt, ka paklausībā izpilda to, kas prasīts, un tas saturiskā bauslības un praviešu kopsavilkumā ir Dieva divkāršais bauslis par Dieva un tuvākā mīlestību (sal. Mt.22:37-40; Mk.12:28-31; Lk.10:25-28). Bet tas var arī nozīmēt, ka Kristus ar savu atnākšanu piepilda to, kas apsolīts bauslībā un praviešos, proti, ar savām ciešanām, miršanu un augšāmcelšanos (sal.Lk.24,13-48). Kristus atklāj Emavas mācekļiem un pēc tam pārējiem mācekļiem, ko par Viņu sacījuši Mozus un pravieši, kā arī psalmi. Kurš piepilda Rakstus, tas atklāj to nozīmi un ved pie īstās izpratnes. Tā Kristus īstenotais attiecas tiklab uz bauslības prasībām, kā arī uz Evaņģēlija apsolījumu. Tādēļ jāpatur prātā abas šīs lietas, proti, ka bez izmaiņām paliek spēkā rakstītā vārda prasība bauslībā un praviešos un ka tur rakstiski sniegto apsolījumu Dieva Dēls piepilda ar savu mācību, kā arī ar savām ciešanām, ar savu nāvi un augšāmcelšanos. Tātad runa šeit un turpmāk ir par Dieva vārda objektīvo un rakstisko nemainīgumu un par to, ka šis vārds paliek spēkā mūžīgi.

Kā Dieva vārds izprotams vai kā jāpilda baušļi, par to vispār nav runa. Izšķirošais pretmets turpretī ir izpildīšana vai neizpildīšana. Tiklīdz mēs sākam jautāt par varbūtējām izpratnes un lietošanas iespējām, ņemot vērā izmainītos apstākļus, tas sirds dziļumos vienmēr nozīmē tikai izvairīšanos no skaidrās prasības pēc paklausības un reizē arī no tā, kas Dieva tiesā un Dieva valstībai paredzēts kā alga un kā sods. Labklājības [vāc. Heil, kas citā kontekstā nozīmē pestīšana, arī svētlaime] mērauklas mēs tad meklējam cilvēciskajā labsajūtā un cilvēku cieņā, un ar to jau ir notikusi atkāpšanās no tā, kas tiek solīts svētības apsolījumos. Tādēļ viss ir atkarīgs no tā, lai mēs nenomaldīdamies raudzītos uz Dieva Dēlu un klausītos Viņā, kas šeit runā un rīkojas.

Balstoties uz šāda pamata, tālāk jāapdomā, ar kādu uzsvaru Dieva Dēls pamato rakstītā Dieva vārda nemainīgumu un mūžīgumu. 18. pants grieķu tekstā sākas: “Āmen, patiesi Es jums saku..” (sal. Mt.6:2; 8:10; 10:15, 23,42). Ebreju vārdu “āmen” mēs lietojam, to netulkojot, savu lūgšanu beigās pārliecībā, ka Dievs apsolījis tās uzklausīt (sal. Mt.6:-11). Šeit piederas arī tas, ka Kristus ar šo “āmen” ne vien apstiprina sava vārda ticamību, bet pats arī ir visu Dieva apsolījumu apstiprinājums un piepildījums un tādēļ arī tiek saukts “Āmen” (2.Kor.118-22; Atkl.3:14).

Dieva bauslība aptver debesis un zemi, tieši tāpat kā un tāpēc ka Dievs ir radījis un uztur debesis un zemi. Ar to ir izslēgts viss, ko var saprast kā Dieva vārda vēsturisku nosacītību un izmaiņas, jo tad radītais ar savu mainīgumu un iznīcīgumu būtu likts Radītāja un Viņa gribas vietā. Un cilvēks tiktu paaugstināts par likumdevēju un būtu likts Dieva vietā. Debesis un zeme zudīs, tās nav mūžīgas. Bet Dieva prāts pastāvēs nemainīgs, proti, katra vismazākā zīmīte, katrs rakstu galiņš mantotajos Rakstos (sal. Lk.16:16-17; Mt.24:35). Dieva vārds, kas no mūžības nāk un uz mūžību ved, aptver debesis un zemi, tātad visu kosmosu. Tā šajā vietā pieņemami svarīgi lēmumi ar izšķirošām sekām visam kristīgajam, t.i., Kristū atklātajam pasaules uzskatam. Jo tad Dieva vārds nav laika un vēstures produkts, bet gan tas līdz ar debesīm un zemi aptver visu, kas ir un kas notiek, visu tapšanu un izzušanu. Tā Dieva vārds visciešākajā veidā saistīts ar Dieva būtību un darbību.

Tālāk, 19. pantā, mūsu skats atkal tiek virzīts uz lēmumiem Dieva pēdējā tiesā, un tas attiecas uz spriedumu par Dieva vārda skolotājiem un sludinātājiem. Tas, no vienas puses, attiecas uz izmaiņām kādā no “vismazākajiem baušļiem” un līdz ar to izmainītās mācības tekstā; no otras puses, tas attiecas uz precīzu darbību un mācību, uz lēmumu , pie kura Kungs uzsvērti atgriežas savas runas beigās (Mt.7:21-23). Bet uz vārda nemainību dzīvē un mācībā attiecas vārdi Dieva spriedumā, kas satur vērtējumu, kur minētas pakāpes no “liels” līdz “mazs” Dieva valstībā. No tā mēs uzzinām, kā rakstītajā Dieva vārdā Dieva Dēls mūsu laikā un vēsturē mums atklāj nemainīgo mērauklu Dieva tiesai mūžībā. Arī tam ir sakars ar zemes sāli un pasaules gaismu .

Tas, kas sacīts par Dieva bauslību, tās nemainību un par to, kā to pilda Dieva Dēls un Viņa mācekļi, tas beidzas ar salīdzinājumu; tajā runāts par “rakstu mācītājiem un farizejiem”, kuri skaitās rūpīguma paraugs Svēto Rakstu vārda tālāknodošanā, skaidrošanā un to prasību izpildē. Tie, kas savā taisnīgumā ir nepārspējami, ir jāpārspēj, jo citādi — “jūs nenāksit Debesu valstībā”. Par taisnīgumu pēc darbiem šajā vietā var runāt tikai tad, ja skatam pazaudē To, kas šeit runā. Par bauslības būtību negatīvā izpratnē var runāt tikai tas, kas nesaskata bauslības prasību un apsolījumu piepildījumu Kristū (sal. Gal.3:19-4:11) un tad faktiski nokļūst nekristīgā tīrā morālismā, kur nav runas par žēlastību un tiesu.

Tas, ka Dieva baušļi nemainīgi paliek spēkā un ir jāpilda laikā un mūžībā, tiek īpaši piekodināts. Tas var atbaidīt, ja paraugāmies uz sevi pašu un uz cilvēkiem ap mums, ja vadāmies pēc tā, kas mums šķiet derīgs, iespējams un nepieciešams. Šādā rezervētā vai arī pretišķības attieksmē mums no Dieva vārda izriet pārbaudes jautājums, vai mēs respektējam cilvēkus, bīstamies no viņu tiesas vai arī ņemam vērā Dieva Dēlu, kas grib mūs izglābt no Dieva tiesas.

Jēzus Kristus ceļš mūs caur ciešanām un nāvi ved debesu godībā. Kalna sprediķa sākuma daļa, ko līdz šai vietai esam aplūkojuši, ir ievadījums sekošanā mūsu Kungam Viņa krusta ceļā. Bet Dieva Dēls grib vest savus mācekļus pa ceļu, kas ved uz Debesu valstību, ko Viņš rāda savā vārdā un ko Viņš ir atvēris ar savu krustu un augšāmcelšanos.

Kungs, ar savu vārdu Tu atklāj mums šajā laikā to, kas Tavā priekšā ir derīgs mūžībā. Mēs Tevi lūdzam, atjauno mūsu sirdis ar sava Gara dāvanu; iedēsti savu bauslību mūsu sirdīs un raksti to mūsu prātā (Jer.31:33), lai mēs kā Tavi bērni topam uzņemti Tavā Debesu valstībā.

Pasargi savus ļaudis no maldīšanās un pavedināšanas un it īpaši sniedz apgaismību Tava vārda kalpotājiem mācībā un dzīvē.

“Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas bauslības brīnuma darbus” (Ps.119:18). Āmen.

Lasi turpinājumu »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.