:: e – BAZNICA ::

Ādama un Ievas mājvieta – Paradīze

Lai cilvēkam, kuru Dievs bija radījis pēc sava tēla un līdzības nekā netrūktu, Dievs radīja viņam arī piemērotu mājvietu.

Pats Dievs iekārtoja Paradīzes dārzu, stādot tajā skaistus un auglīgus kokus ar garšīgiem un veselīgiem augļiem [1.Moz.2:9]. Īpašs koks, kuru Dievs dāvāja cilvēkam bija dzīvības koks, “kas radīts tālab, lai cilvēks no tā ēstu, tā ka viņa miesa tiktu uzturēta pilnīga, brīva no slimībām un noguruma.”

Lai Ādams pateicībā parādītu Dievam godu par visu labo, ko Dievs tam bija devis, Dievs dēstīja dārzā arī laba un ļauna atzīšanas koku. “Neēzdams no šī koka augļiem, Ādams itin kā vingrinātos kalpošanā Dievam”.

Tādējādi Dievs bija devis cilvēkam ne tikai sākotnēju taisnumu, svētumu un nemirstību, bet svētījis viņu arī ar atbilstošu mājvietu, kur bija viss nepieciešamais laimīgai un priekpilnai dzīvei kopā ar Dievu.

Svēto Rakstu sniegtais apraksts liecina, ka Dieva radītais dārzs bija fiziska cilvēka mājvieta [1.Moz.2:8; 2:9-10; 2:15; 3:7-8; 3:23-24]. Šajā sakarībā Johans Gerhards citē Hrizostomu, kurš savā homīlijā par 1. Mozus grāmatu raksta:

“Šā iemesla dēļ Mozus, aprakstīdams Paradīzi, tik rūpīgi minēja vietas vārdu, kur tas atradās, tas ir, Ēdeni; austrumu virzienu, kurā tas bija vērsts un upju nosaukumus, lai neļautu tiem, kas ar tukšām runām vēlas maldināt vienkāršus cilvēkus, sacīt, ka Paradīze neatradās uz zemes, bet atradās tikai debesīs.”

Baznīcas tēvu vidū par šo jautājumu pastāvēja trīs dažādi viedokļi – vieni uzskatīja, ka Paradīze bijusi tikai fiziska cilvēka mājvieta; citi domāja, ka tā ir tikai garīga mājvieta; bet trešie, ka gan garīga, gan fiziska. Johans Grehards saka:

“Šīs zemes Paradīze patiesi bija sagatavošanās debesu Paradīzei. Tā bija arī sava veida iekšējas Paradīzes, tas ir, vislielākā miera un laimes spogulis, kuru mūsu pirmvecāki baudīja pirms grēkā krišanas. Tomēr mums cieši jāpieturas pie tā, ka Mozus apraksta nevis debesu vai iekšējo paradīzi, bet fizisku, šīs zemes paradīzi.”

Arī Luters norāda, ka vārds Ēdene nozīmē – prieks, un tas ir vietas nosaukums, kuru tai devis Ādams, jo tas atspoguļo to, kā Ādams šajā vietā juties.

Arī jautājumā par to – kur šī Paradīze atradās? – senajā baznīcā pastāvēja vairāki viedokļi. Vieni uzskatīja, ka tā aptvērusi visu zemi (Hugo no Sv. Viktora). Citi domāja, ka tā atradusies ārpus mūsu zemes, jo mūsu zemi aptverot cita, daudz lielāka zeme par mūsējo, un tā bijusi Mozus Paradīze. Johans Gerhards šo viedokli sauc par “jūdu sapņiem”. Trešie domāja, ka Paradīze atradusies kaut kur virs zemes, sniedzoties līdz pat Mēnesim (Sv. Bazils, vēlāk arī Jānis Damaskietis, Ruperts un Marius Viktors). Visbeidzot bija teologi (Augustīns un citi), kas uzskatīja, ka Paradīze tikusi iznīcināta grēku plūdos. Tam piekrīt arī mūsu teologi, Luteru ieskaitot.

Pēc Lutera domām, Paradīzes dārzs bijusi zemes labākā daļa un atradies Tuvajos Austrumos. Dārzs pastāvējis arī pēc grēkā krišanas, bet piekļuvi tam sargāja Dieva eņģeļi. Gan Ādamam, gan viņa pēcnācējiem šī vieta ir bijusi zināma, bet viņi nav varējuši tai piekļūt. Grēku plūdos Paradīze tikusi iznīcināta.