Par Tūkstošgadu valstību

Viena no svarīgākajām kristīgajām mācībām ir mācība par Kristus Otro atnākšanu. Bībele skaidri apliecina, ka mūsu Kungs atnāks godībā tiesāt dzīvos un mirušos un nodibinās Savu mūžīgo godības Valstību. Mācība par Kristus otro atnākšanu sniedz kristietim daudz prieka un gaišu cerību visās viņa šīs dzīves cīņās un ciešanās.

Klasiskajā pentakostālismā, neopentakostālismā un atsevišķās harizmātiskajās grupās šī kristīgā mācība ir nesaraujami saistīta ar mācību par tā saukto Tūkstošgadu valstību uz zemes. Vienīgā vieta Bībelē, kurā parasti tiek pamatota šī mācība, ir Atkl. 20:4, tajā ir minēts, ka “tie [Kristus asinsliecinieki] kļuva dzīvi un valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu.” Visu veidu pentakostāļi un daļa harizmātu no tā izsecina, ka laiku beigās uz zemes būs miera un laimes laikmets, kura laikā visas pasaules politiskā valdība būs pakļauta Kristum un Viņa ļaužu valdībai. To viņi sauc par Tūkstošgadu valstību.

Rūpīgāk izlasot šo Rakstu fragmentu, tomēr jāatzīst, ka Atkl. 20 tiek aprakstīta vienīgi garīga un pārlaicīga valdīšana, jo savā vīzijā Jānis redz realitāti, kas parāda Baznīcu visā vēstures gaitā (tūkstoš gadi – Baznīcas laikmeta simbolisks apzīmējums), nevis kādu nākotnes uzplaukuma un pārticības ainu uz zemes. Arī citi Bībeles panti mums atklāj garīgo patiesību, ka ticīgie, kas caur ticību jau ir augšāmcēlušies mūžīgai dzīvei, valda kopā ar Kristu. Apustuļa Pētera 1. vēstulē 2:9 kristieši ir saukti par ķēnišķiem priesteriem, bet Atkl. 1:6 sacīts, ka Kristus mūs jau tagad ir darījis par ķēniņiem un priesteriem. Atklāsmes grāmatas vīzija vēsta par Kristus garīgo valstību, kas uz zemes īstenojas Viņa Baznīcā caur Evaņģēlija vārdu.

Droši vien daudziem jautājums pat Tūkstošgadu valstību varētu likties nenozīmīgs, tomēr ir kāds apstāklis, kura dēļ mēs to nevaram atmest kā otršķirīgu. Mācība par Tūkstošgadu valstību rosina ļaudīs pavisam konkrētas cerības un ilgas, virza viņu ticību kādā noteiktā virzienā. Ja šis virziens ir aplams un cerības nepamatotas, tad ļaudis var ieslīgt nopietnos maldos un kļūt garīgi akli pret patieso ticības mērķi un cerību.

Lai labāk saprastu jautājumu par Tūkstošgadu valstību, atcerēsimies pašus pentakostālās kustības pirmsākumus, kad apmēram pirms gadsimta šīs kustības aizsācējs Čārlzs Parhams uzsāka aktīvu sludināšanu pārliecībā par drīzu pasaules galu un Kristus Otro atnākšanu. Laika gaitā vairākkārt ir mainījusies pašu pentakostāļu attieksme šajā jautājumā, taču viens ir palicis nemainīgs – mācība par Tūkstošgadu valstību uz zemes, kuru sauc par millenārismu (no latīņu mille – tūkstots).

Pentakostāļu (un arī citu evanģelikāļu) vidū par šo mācību ir divi atšķirīgi viedokļi. Viena virziena piekritēji uzskata, ka Kristus atnāks un ar savu atnākšanu nodibinās Tūkstošgadu valstību uz zemes, kas noslēgsies ar vispārēju augšāmcelšanos un Pēdējo tiesu, pēc kuras būs jaunas debesis un jauna zeme – šādu uzskatu sauc par premillenārismu. Savukārt citi uzskata, ka pasaule (Evaņģēlija pasludinājuma un taisnīgas politiskas valdīšanas rezultātā) pamazām evolucionēs un pakāpeniski ieaugs Tūkstošgadu valstībā, kuras noslēgumā ieradīsies Kristus un tiesās dzīvos un mirušos, un tad būs jaunas debesis un jauna zeme, – šādu uzskatu sauc par postmillenārismu.

Klasiskie pentakostāļi visumā atbalsta pirmo uzskatu, neopentakostāļi un daļa harizmātu – otro.

Millenārisma idejas kristīgajā Baznīcā ienāk no Jēzus dzīves laika jūdu mesiāniskajām ilgām un idejām, kurās bija pārstāvēts gan premillenārisma, gan posmillenārisma uzskats.

Reformācijas laikā ideja par Tūkstošgadu valstību aktualizējās ar jaunu spēku un mūsu luteriskie tēvi pret to vērsās Augsburgas apliecības XVII artikulā:

“Noraida arī citus, kuri tagad izplata jūdu maldus, ka pirms mirušo augšāmcelšanās dievbijīgie pārņemšot pasaules pārvaldīšanu, visur nomākdami bezdievīgos.”

Šajā formulējumā tiek noraidīti visi iespējamie millenārisma paveidi.

[Pārpublicēts no LMF]