Izkropļojumi mācībā par labajiem darbiem
Ja antikrista baznīca apgalvo, ka tā ir patiesā labo darbu sekmētāja* , un apsūdz reformācijas baznīcu tajā, ka tā pārlieku uzsver taisnošanas mācību un pastāvīgi ignorē svētdarīšanu, mums ir jānorāda, ka Romas baznīca nevis sekmē mācības par labajiem darbiem izprašanu, bet gan drīzāk izkropļo to.
Jau pašā reformācijas sākumā Luteru apvainoja nevērībā pret labajiem darbiem**. Šie netaisnie un nepatiesie apvainojumi turpinās arī mūsu dienās, neskatoties uz to, ka gan vārdos, gan darbos ir ticis pierādīts, ka tie ir rupji meli. Patiesībā tieši tādēļ, ka Luters mācīja pareizu taisnošanas mācību, viņš mācīja arī pareizu svētdarīšanas mācību, proti, viņš nemitīgi un dedzīgi uzstāja, ka labie darbi ir ticības augļi un ka tie liecina par ticīgu cilvēku dzīvo ticību.
Turpretī pāvestība, vismaz tik tālu, cik sniedzas tās pilnvaras, padara kristīgu labo darbu veikšanu par neiespējamu, jo tā nosoda kristīgās ticības pamatmācību – taisnošanu ticībā, no žēlastības, kura ir visu labo darbu pamatā. Kristiešu labie darbi taisnošanas augļi, tādēļ tur, kur šī mācība ir aizliegta un nosodīta, labie darbi tādā nozīmē, kā par tiem runā Kristus un Bībele, nav iedomājami. Romas katoļu baznīca patiešām uzstāj, ka ir nepieciešami darbi, taču tie nav “labi,” bet gan pagāniski darbi, jo tiek darīti, lai izpelnītos pestīšanu (Gal.3:10; 5:4). Kristīgi labie darbi antikrista baznīcā notiek vienīgi tādēļ, ka atsevišķi ticīgie no savas puses noraida pagānisko mācību par taisnošanu pēc darbiem, kuru māca viņi priesteri, un tic žēlīgai grēku piedošanai Kristus dēļ, bez bauslības darbiem (Rom.3:28). Šī ticība ļauj viņiem veikt patiesi labus darbus.
Mēs nosodam katoļu “labos darbus” divu konkrētu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tie ļaunprātīgi noliedz un noraida to, ka Kristus izpirkšanas darbs, kurš tika paveikts, lai izpelnītos taisnību Dieva priekšā (nopelns pēc samēra, nopelns pēc cienīguma)***. Taču šī iemesla dēļ veiktie labie darbi aizvaino un aizskar Dievu, kurš savā vārdā visiem grēciniekiem ticībā piedāvā pilnīgu piedošanu, kuru Viņa mīļotais Dēls ir nodrošinājis pasaulei ar savu vietniecisko izpirkšanu. Tā ir skaidra Rakstu mācība, jo Sv. Pāvils nepāprotami raksta: “Ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris” (Gal.2:21). Tādēļ pāvestiešu “labie darbi” ir “zem lāsta” (Gal.3:10). Kardināla Gibonsa vārdi, ka “katoļu baznīca ir tās locekļu svētdarīšanas biedrība,” oficiāli apstiprina to, ka pricipā tā ir antikristīga un pagāniska sekta, kura, tāpat kā visi pagānu kulti, pamato pestīšanu labajos darbos.
Luteram ir taisnība, sakot:
“Ārpus ticības darītie darbi, lai cik arī svēti tie nešķistu no ārienes, ir grēcīgi un atrodas zem lāsta. Tādēļ tie, kuri ar to palīdzību vēlas izpelnīties žēlastību, taisnību un mūžīgo dzīvību, ne tikai paliek bešā, bet arī turpina vairot savu grēku nastu.Tā labos darbus dara pāvests, grēka cilvēks un pazušanas dēls, un visi viņa sekotāji. Tā savus darbus dara arī visi paštaisnie un herētiķi, kuri ir atkrituši no kristīgās ticības.”
Romas katoļu baznīcā noritošā svētdarīšanas procesa nebiblisko un nekristīgo garu apliecina tas, ka šī baznīca ir sagrozījusi un sakropļojusi Kristus Evaņģēliju un vajājusi tā sekotājus (Luters tika oficiāli dēvēts par “ļaunu naidnieku cilvēka izskatā,” “mežonīgu, rijīgu vepri,” “visplēsīgāko nezvēru,” “atmiņas par kuru ir jāizdzēš no Kristus ticīgo saimes”), pretēji nepārprotamiem Kristus vārdiem (Lk.10:16; Jņ.13:20; Fil.2:29). Tādēļ pāvestiešu “labie darbi” ir jānosoda kā svētulīga krāpšana, kuru antikrists izmato, lai pieviltu lētticīgos (2.Tes.2:9: “viltus zīmes”).
Otrkārt, mēs nosodam Romas katoļu baznīcas labos darbus tādēļ, ka tie netiek darīti saskaņā ar dievišķās bauslības normu; citiem vārdiem, tie netiek darīti tā, kā Dievs to ir pavēlējis. Gluži otrādi, tie ir “cilvēku baušļu” augļi un tādēļ mūsu Kungs tos nosoda: “Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi” (Mt.15:9). Katoļu svētdarīšana nav kristīga svētdarīšana, bet vienīgi kariķē to patieso svētdarīšanu, kuru Dievs pieprasa no visiem saviem bērniem kā viņu ticības augļus.
Saskaņā ar Rakstiem, atdzimušie, taisnoti ticībā, priecīgi un pateicīgi kalpo Dievam tajā aicinājumā, ko Viņš tiem ir uzticējis, baznīcā vai ārpus tās (Rom.15:16; 1.Kor.7:20 un tālāk; Kol.3:23-24; Ef.6:7; 1.Tim.2:15). Tomēr antikrista baznīca izgudro aizvien jaunas labo darbu normas (evaņģēliskos padomus, paklausību, trūcību, šķīstību), turklāt vēl izgudro jaunu, antikristīgu labo darbu motivāciju, proti, pestīšanas izpelnīšanos.
Vienkāršiem katoļu kristiešiem tiek mācīts visiem spēkiem mēģināt izpelnīties pestīšanu ar “otrā galdiņa” palīdzību, proti, ar grēku nožēlu, kura formāli sastāv no “labo darbu” – sirds satriektība, mutiska izsūdzēšana un gandarīšanas darbi – darīšanu. Katoļu “labdaru” augstākā klase (mūki, mūķenes utt.) līdztekus grēku nožēlai piekopj evaņģēliskos padomus, ar kuru palīdzību viņi spēj izpelnīties ne tikai pietiekamus, bet pat vairāk nekā pietiekamus nopelnus, kurus pāvests par zināmu samaksu pieskaita šķīstītavā esošajām “nabaga dvēselēm”. Šīs katoļu mācības aplamība ir acīmredzama ikvienam kristietim, kurš ir baudījis Evaņģēlija mierinājumu un zin biblisko mācību par taisnošanu ticībā. Tāpat kā katoliskā taisnošana (pateicoties svētdarīšanai) ir diametrāli pretēja bibliskajai taisnošanai, tāpat arī katoliskā svētdarīšana ir diametrāli pretēja bibliskajai svētdarīšanai; tā ir miesas, jeb miesīgās sirds, nevis gara svētdarīšana (Gal.3:1-3).
Romas katoļu baznīcas maldu mācība par taisnošanu pēc darbiem sasniedz kulmināciju jezuītu mācītajās aplamībās, saskaņā ar kurām atklāti pārkāpumi, kuri ir veikti pēc ordeņa vadītāju pavēles, ne tikai pārstāj būt grēki, bet pat kļūst par neizsakāmi labiem darbiem.
Jezuītu Index Generalis skaidri pasludina:
“Vadītāji var pavēlēt [padotajiem] grēkot paklausības vārdā (kura tiem ir jāizrāda), ar nosacījumu, ka tas nesīs labus augļus.”
Šī zaimojošā novēršanās no Dieva vārda un sirdsapziņu terorizēšana ir likumsakarīgs iznākums tam, ka antikrista baznīca ir noraidījusi Dieva vārdu kā vienīgo ticības avotu (principium cognoscendi) un ir paverdzinājusi tās locekļu sirdsapziņas (piem., pieprasot prāta un gribas upurēšanu).
Pāvests pieprasa no visiem savas baznīcas locekļiem pilnīgu paklausību gan ticības, gan dzīves jautājumos, tā kā ikviens katolis, kurš savus lēmumus attiecībā uz mācību vai dzīvi pamato savā sirdsapziņā vai Svētajos Rakstos, izdara nāves grēku.
Svētie Raksti pieprasa, lai ikviena doma tiktu pakļauta Kristum (2.Kor.10:5); taču pāvests pieprasa, lai ikviena viņa maldināto sekotāju doma tiktu pakļauta viņa paša grēcīgajam prātam. Tieši šo neciešamo izkropļojumu dēļ Luters sauca pāvestību par visu herēžu apvienojums un uzskatīja, ka pāvestību Romā ir iedibinājis pats velns.
Bezdievīgas mācības māca visi herētiķi, taču pāvests ne tikai apgalvo, ka tās ir Kristus un kristīgās baznīcas mācības, bet arī dēvē sevi par Kristus vietnieku uz zemes un līdz ar to – dievišķās patiesības nemaldīgu atklājēju. Tieši šī ir antikrista raksturīgākā īpašība. Būt īstam pāvestietim nozīmē ticēt bezdievīgai mācībai un pestīšanas vārdā darīt ļaunus, Rakstiem pretrunīgus darbus.
Līdzīgi Romas baznīcai, mācību par labajiem darbiem izkropļo arī mūsdienu racinālistiskais protestantisms. Ja antikrista baznīcu savā varā tur pelagiānisma maldi, tad racionālistisko protestantismu vada ne mazāk postošie arminiānisma un sinergisma maldi. Rezultāts abos gadījumos ir vienāds.
Racionālais protestantisms gan luteriskajās, gan reformātu aprindās, līdzīgi katolicismam, noraida mācību par taisnošanu, kura ir labo darbu pamatpostulāts. Tā kā Lutera un luterisko ticības apliecību mācītā taisnošanas tiesiskā koncepcija tiek uzskatīta par pārlieku “juridisku” un nepietiekami “ētisku,” un līdz ar to ir norakstīta kā teoloģiski novecojusi, tad grēciniekam tiek mācīts, ka viņš līdzdarbojas savā atgriešanā un ka viņa pestīšana ir atkarīga no labiem darbiem. Tā rezultātā arī mūsdienu racionālistiskais protestantisms māca taisnošanu ar svētdarīšanas palīdzību. Par baznīcas mācību ir kļuvusi melanhtoniskā (majoriskā) tēze, ka “pestīšanai ir nepieciešami labie darbi.” Tādējādi arī mūsdienu protestantisms nonāk semipelagiāniskā katolicisma pusē, kļūstot par tādu pašu Kristus Evaņģēlija ienaidnieku.
* – kardināls Gibonss: “Katoļu baznīca ir tās locekļu svētdarīšanas biedrība”
** – Vormsas edikts, 1521. gadā: “Luters māca izlaidīgu, patvaļīgu dzīvi, kura nav pakļauta nevienam Dieva bauslim un ir pilnīgi dzīvnieciska”
*** – Romas baznīcas mācībā par pārdabiskā ceîā nopelnīto žēlastību tiek mācīts par labajiem darbiem, ar kuriem sākumā nopelna attaisnotības stāvokli ar Dieva žēlastības palīdzību (nopelns pēc samēra). Par šiem darbiem māca, ka to dēî Dievam nevis stingri pienākas, bet tikai pienāktos dāvāt savu žēlastību. Attaisnotais cilvēks ar saviem darbiem pats tālāk nopelna savu pestīšanu (nopelns pēc cienīguma) un Dievam pienākas dot tam svētdarošo žēlastību.
Līdzīgās e-publikācijas