Svēto tituls

.. lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. [Jņ.17:19]

Cik daiļrunīgi un skaidri Kristus runā par patiesu svētdarīšanu, rūpējoties, lai mēs nenoklīstam no patiesas svētdarīšanas. Vēl vairāk, lai mēs rūpētos tikai par šādas svētdarīšanas mācīšanu, un nemeklētu svētdarīšanu citādi.

Jo Viņš zina cik darbietilpīga būs šī cīņa, cik daudz kārdinājumu to piemeklēs, cik viegli pat kristiešiem ir meklēt kaut ko sevī, vai arī raudzīties pēc darbiem, ar ko tapt svētiem.

Tādēļ Viņš pievieno vārdu “patiesībā,” un nostāda to pretī visam maldīgam un pasaulīgi pārdrošajam, kas ir cilvēkā un dabiskajā svēttapšanā.

Mana svētdarīšana, Viņš saka, dara tos svētītus patiesībā.

Ja tas ir tā, tad ir jāsecina, ka visas citas lietas un līdzekļi, kad mēs bez dievbijības simulējam svētos Dieva priekšā, ir jāuzskata par veltīgiem un nosodāmiem.

Jo šīs divas lietas nevar pastāvēt kopā – ka Kristus asinis svētī, un ka mūsu liekuļošana un darbi ir gandarīšana.

Kur ir pareiza ticība, kas tic, ka vienīgi Kristus svēttapšana noder Dieva priekšā un kļūt par mūsu svēttapšanu, ka ticība svētī visus mūsu darbus, ka tie netiek svētīti ar mūsu nopelniem, bet ticības dēļ, no kuras tie ir nākuši, un bez kuras nekāda dzīve un nekādi darbi nespēs iežēlināt Dievu.

Tādiem Raksti piešķir svēto titulu, kuri dzird un saņem Vārdu, kaut arī joprojām ir miesa un asinis.