Ticīgie vienmēr apliecina Jēzu ar savu muti

Mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju. – Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam. [2.Kor.4:13]

Varbūt kāds saka: “Daudz ir tādu kristiešu, kas par ticību neprot runāt, bet ticību apliecina ar darbiem!” Uz to var atbildēt vienīgi: “Kur tas rakstīts? Kur Dieva vārds saka, ka pastāv tādi kristieši, kas nerunā par Kristu?” – “Bet viņi tomēr ir ticīgi!” Varbūt. Un tomēr: kur tas rakstīts, ka viņi ir kristieši? Garīgums, rimta, krietna un draudzīga uzvedība ne vienmēr ir ticības augļi un var rasties arī no citiem avotiem. Kur rakstīts, ka cilvēki, kuru sirdīs ir tik liels dārgums kā Kristus, spēj par Viņu klusēt?

No Svēto Rakstu vārdiem un piemēriem varam secināt tikai tik daudz, ka daži jauni un vāji žēlastības bērni īslaicīgi var būt garīgi mēmi. Taču Dievs negrib, lai viņi tādi paliktu mūžam. Kādu laiku Jāzeps no Arimatijas aiz bailēm no jūdiem bija Jēzus māceklis vienīgi slepenībā [Jņ.19:38]. Tāpat bija laiks, kad Nikodēms gāja pie Jēzus vienīgi nakts aizsegā. Tomēr citreiz tie abi apliecināja savu ticību atklāti.

Tas ir gluži kas cits, ja par To Kungu klusējam aiz vājības, aiz bailēm no cilvēkiem vai aiz miesīgas inerces. Šādas lietas arvien var notikt ticīgajiem, kam joprojām pieder grēku piedošana, ja vien pret visiem saviem grēkiem un trūkumiem viņi meklē piedošanu un jaunu spēku pie žēlastības troņa. Bet, ja mūsu ticība un garīgums ir tāds, ko nepavada iekšēja vēlme apliecināt Jēzu, tā ir pavisam cita lieta.

Šeit Dieva vārdam ir lielāka nozīme par visām cilvēku domām un uzskatiem. Un Dieva vārds mums skaidri māca: pirmkārt, ka mēs pēc savas dabas runājam par to, kas pilda mūsu sirdis; otrkārt, ka īsta ticība pilda sirdi ar lielu dārgumu un degsmi par Tā Kunga godu un cilvēku dvēseles labklājību un šis dārgums atklājas arī mūsu sarunās.

Tālāk Dieva vārds mums māca, ka kristieši vienmēr ir apliecinājuši Jēzu ar savu muti, ne tikai ar darbiem. “No sirds pilnības mute runā,” saka Tas Kungs Mateja evaņģēlija 12:34. Un Svētie Raksti mums māca, ka šī ticības apliecība plūst no sirds pilnības un ne tikai tad, kad tiek prasīta.

No tā visa ir gūstamas trīs mācības. Pirmkārt, jājautā: vai tev nekad nav bijusi patika runāt par garīgām lietām? Vai nekad neesi iededzies un iemīļojis Tā Kunga godu un citu cilvēku glābšanu un vēlējies kalpot šiem augstajiem mērķiem? Ja ne, tad vari būt drošs, ka neesi pieredzējis dzīvu ticību. Pat ja uzskati sevi par kristieti, tava ticība ir neīsta un pašizdomāta. Bet, piespiežot sevi runāt par Jēzu un iegūstot šo dzīvās ticības pazīmi, tu sevi tikai krāpsi, jo tā būs viena vienīga liekulība.

Svētie Raksti runā par tādu ticības apliecināšanu, kas ir iekšējas motivācijas rezultāts un ticības izpausme. Raksti nerunā par ticības apliecināšanu, kas radusies no piespiešanās vai pūlēm. Ja tev vajadzīga piespiešanās, tad tev trūkst paša ticības apliecināšanas avota – dzīvas ticības. Tad izsūdzi savu dvēseles postu Tā Kunga priekšā un nepaliec mierā, kamēr neesi ieguvis tādu ticību, kas ir tāda pati kā svētajiem visos laikos un kādu tu redzi Bībelē.

Otrā mācība ir šāda: vai Dieva žēlastībā tu esi nonācis pie tādas ticības Jēzum, ka ar prieku Viņu apliecini saviem draugiem – Dievam par godu un tuvākajam par labu? Pat ja tavu ikdienas ticības apliecināšanu pavada vājība un nevarība un tomēr tu pieredzi arvien lielāku prieku, spēku un patiku apliecināt Kristu, tad zini, ka par spīti visām tavām vājībām Tas Kungs tev ir devis žēlastību un tādu ticību, par ko runā mūsu teksts un visi Svētie Raksti. Miesa un asins nekad ar prieku neapliecinās Jēzu un neiedegsies par Dieva godu un cilvēku glābšanu. Dieva darbs ir pazīstams pēc augļiem – nesīsim “lūpu augli, kas slavē Viņa vārdu” [Ebr.13:15].

Trešā mācība ir šāda: ja esi to visu pieredzējis un saskaņā ar Garu arvien vēlies apliecināt To Kungu, bet tevi attur miesas gausums, pasaules draudzība, ienaids u. tml., tad paliec nomodā un lūdz, lai tu nekādā veidā nesekotu savai miesai un nepaliktu nepaklausīgs Garam, jo citādi Dieva darbs tevī tiks izpostīts.