Ticības apliecība

Kas ir apliecība un apliecināšana, to atklāj Kunga vārdi par apliecināšanu un aizliegšanu (Mt.10:32-33.; Mk.8:38; Lk.9:26). To mēs darām cilvēku priekšā, un to darīs Kristus Dieva priekšā beigu tiesā. Apliecināšanai ir trīs aspekti:

• confessio laudis – slavinājuma apliecināšana,
• confessio fidei – ticības apliecināšana,
• confessio peccati – grēku atzīšana.

Šie trīs aspekti ir nešķirami saistīti.

Apliecinot, apliecināšanas subjekts un objekts sakrīt, kad mēs runājam pirmās personas vienskaitlī (es ticu…) vai daudzskaitlī (mēs ticam…). Tajā vienlaikus tiek pausta sadraudzība ar Dievu, kas dibināta kristībā, kā arī kristiešu savstarpējā sadraudzība, kuri ar šo apliecību cauri telpai un laikiem un, neskatoties uz visām valodu un kultūru atšķirībām, ir saistīti viens ar otru. Tādējādi apliecība ir pestīšanas notikums, kur laikā [laicīgajā dzīvē] tiek pieņemti lēmumi mūžībai.

Ticības apliecības pirmais artikuls pēc savas gramatiskās formas ir nomena teikums, kurā vārdam ‘Dievs’ ir trīs pielikumi: ‘Tēvs’, ‘Visvarenais’, ‘debesu un zemes Radītājs’. Šī teikuma izvēršana par saliktu pakārtotu teikumu ar izteicēja palīgteikumu var notikt divējādi: afirmatīvi apgalvojošā formā: Es ticu, ka Dievs ir Tēvs utt.; determinējoši norobežojošā formā: Es ticu uz Dievu, kas (atšķirībā no citiem) ir Tēvs utt.. No tā varam secināt:

• Mēs atzīstam un apliecinām Dievu kā mūsu Tēvu, tāpēc ka Viņš ir mums atklājies Savā Dēlā un ar Gara dāvanu mūs pieņēmis par Saviem bērniem.
• Mēs atzīstam un apliecinām Dievu kā Visuvaldītāju, tāpēc ka Viņš ir Kungs pār visiem, kas pretendē uz Dieva godu un to bauda un kas arī atbilstoši tiek godināti, pielūgti un no kuriem bīstas.
• Ar to, ka mēs atzīstam un apliecinām, ka Dievs ir debesu un zemes Radītājs (Ps.121:2; 124:8; 146:6; Jes.37:16; 42:5), ir izslēgts – pretstatā visai pieredzei šajā pasaulē un mūsu dzīvē – ka varētu būt vēl kaut kas, kas būtu stiprāks par Dievu un kas mūs varētu izraut no Viņa rokas, Kurš mūs Jēzū Kristū pieņēmis par saviem bērniem (Rom.8:31-39).