:: e – BAZNICA ::

Ko Dievs saka par desmit baušļiem?

Ap­ko­po­jot des­mit bauš­ļos ie­tver­to mā­cī­bu, Mār­tiņš Lu­ters rak­sta:

“Tā nu mums ir des­mit bauš­ļi kā die­viš­ķās mā­cī­bas kop­sa­vil­kums – par to, kas mums jā­da­ra, lai vi­sa mū­su dzī­ve pa­tik­tu Die­vam. Tas ir īs­tais avots, no ku­ra ir jā­iz­plūst, un ka­nāls, caur ku­ru ir jā­plūst vi­siem la­biem dar­biem. Ār­pus des­mit bauš­ļiem ne­viens darbs vai rī­cī­ba ne­var būt la­ba, ne arī pa­tikt Die­vam, lai arī cik liels un vēr­tīgs tas bū­tu pa­sau­les priek­šā.”

Šo at­zi­ņu Lu­ters pret­sta­ta paš­iz­do­mā­tai diev­kal­po­ša­nai, kas mē­ģi­na spī­dēt pa­sau­les priek­šā ar krāš­ņām celt­nēm un citām āriš­ķī­bām:

“[Tur] kvē­pi­na, dzied un skan­dē, de­dzi­na sve­ces un gais­mek­ļus, lai bla­kus šiem dar­biem ne­va­rē­tu ci­tus ne dzir­dēt, ne re­dzēt. Jo tas, ka mā­cī­tājs stāv zel­tī­tā tēr­pā vai arī kāds lajs vi­su die­nu baz­nī­cā tup uz ce­ļiem, tiek saukts par lie­lis­ku dar­bu, ko ne­spēj vien beigt sla­vēt.”

Tur­pre­tī Die­va bauš­ļos pa­vē­lē­tie dar­bi, kas “ne­spīd pa­sau­les acīs”, ne­tiek nedz cie­nī­ti, nedz mā­cī­ti. To­mēr ne­no­lie­dzams ir fakts, ka tie­ši bauš­ļos ie­tver­tie dar­bi ir Die­vam pa­tī­ka­mi un ka Viņš pie­pra­sa, lai mēs tos mā­cā­mies un da­rām. To iz­sa­ka Die­va vār­di: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, es­mu tais­nīgs Dievs, kas tē­vu grē­kus pie bēr­niem pie­mek­lē līdz tre­ša­jam un ce­tur­ta­jam au­gu­mam tiem, ku­ri Ma­ni ie­nīst, un da­ra žē­las­tī­bu līdz tūk­sto­ša­jam au­gu­mam tiem, ku­ri Ma­ni mīl un tur Ma­nus bauš­ļus.”

Šis pa­pil­di­nā­jums, kas ir pie­vie­nots pir­ma­jam baus­lim, at­tie­cas arī uz vi­siem pā­rē­jiem. Ta­jā Dievs skaid­ri rā­da, kā­pēc ir jā­pil­da bauš­ļi. Pro­ti, pil­dot tos, cil­vēks sa­ņem Die­va lab­vē­lī­bu un svē­tī­bu ne ti­kai sev, bet arī sa­viem pēc­te­čiem, tur­pre­tī bauš­ļu ne­pil­dī­ša­nai se­ko sods, kas tā­pat at­tie­cas ne ti­kai uz pa­šu pār­kā­pē­ju, bet arī uz vi­ņa bēr­niem un bēr­nu­bēr­niem. Tā­dēļ Lu­ters norāda:

“Die­va vārds mums jā­uz­ņem kā die­viš­ķa no­piet­nī­ba un aug­sti jā­cie­na, jo Viņš pats skaid­ri sa­ka, cik ļo­ti tas Vi­ņam rūp un cik stin­gri Viņš pra­sa, lai tas tik­tu ie­vē­rots. Viņš bries­mī­gi un bar­gi so­dīs vi­sus Vi­ņa bauš­ļu ni­ci­nā­tā­jus un pār­kā­pē­jus, tur­pre­tī – ba­gā­tī­gi at­lī­dzi­nās, da­rīs la­bu un dos vi­su la­bo tiem, kas bauš­ļus aug­stu vēr­tē un lab­prāt rī­ko­jas un dzī­vo sa­ska­ņā ar tiem.”

Tā­lāk Lu­ters uzsver:

“Dievs pra­sa, lai vi­si bauš­ļi tik­tu pil­dī­ti ar tā­du sir­di, kas vie­nī­gi Die­vu bīs­tas un tur acu priek­šā, un šā­dā bi­jī­bā pa­met vi­su, kas ir pret Vi­ņa gri­bu, lai Vi­ņu ne­sa­dus­mo­tu, bet Vi­ņam vien uz­ti­cas un Vi­ņam par prie­ku da­ra, ko Viņš grib, mūs kā tēvs uz­ru­nā­dams un dā­vā­dams sa­vu žē­las­tī­bu un vi­su la­bo.”

Tā­dē­jā­di ir skaidrs, ka vi­su bauš­ļu pil­dī­ša­na ir cie­ši sais­tī­ta ar pir­mo baus­li, jo tas ir “gal­ve­nais, tas ir avots, kas plūst caur vi­siem ci­tiem, un tie vi­si sa­vu­kārt ir bal­stī­ti pir­ma­jā baus­lī un ir no tā at­ka­rī­gi”.

Ir sva­rī­gi, ka Die­va bauš­ļi tiek mā­cī­ti da­žā­dos vei­dos, līdz tie kļūst par cil­vē­ka do­mā­ša­nas un uz­ska­tu neat­ņe­ma­mu sa­stāv­da­ļu. Lu­ters ie­tei­ca, lī­dzī­gi kā Ve­ca­jā De­rī­bā rak­stī­ja bauš­ļus uz mā­jas sie­nām un pat drē­bēm, ie­spiest tā sau­ca­mās “mā­jas tā­fe­les”– pie sie­nas pie­ka­ra­mus pla­kā­tus, uz ku­riem rak­stī­ti Die­va bauš­ļi un ci­ti ka­te­his­ma ga­ba­li, lai tos va­rē­tu bez mi­tas tu­rēt acu priek­šā. Īpa­ši sva­rī­gi tas va­rē­tu būt tie­ši mū­su die­nās, kad ļo­ti daudz kas no tā, ko mēs re­dzam un dzir­dam ik­die­nā, mā­ca Die­va bauš­ļiem pre­tē­ju mā­cī­bu. Tā­dē­jā­di cil­vē­ka sirds­ap­zi­ņa un tai pie­mī­to­šā mo­rā­les li­ku­ma zi­nā­ša­na tiek no­tru­li­nā­ta un maz pa­ma­zām cil­vēks tiek ie­mā­cīts do­māt un rī­ko­ties ne­da­bis­ki. Lai šis sa­mai­tā­jo­šais pa­sau­les gars, kas se­vi ma­ni­fes­tē gan ki­no­fil­mās, gan māk­slā un mū­zi­kā, gan vi­sā sa­dzī­vē, cil­vē­ku ga­rī­gi un fi­zis­ki ne­iz­nī­ci­nā­tu, mūs­die­nu cil­vē­kam ir jā­tur sa­vu acu priek­šā Die­va svē­tie bauš­ļi, tie no­piet­ni jā­mā­cās un bie­ži jā­pār­do­mā.

To­mēr ik­vie­nam cil­vē­kam ir jā­zi­na, ka pil­nī­bā pie­pil­dīt bauš­ļu pra­sī­bas ne­var ne­viens. Ja kāds do­mā, ka viņš to spēj, tad tāds ir kri­tis fa­ri­ze­jis­kos mal­dos un at­ro­das lep­nu­ma un augst­prā­tī­bas gūs­tā. Ta­ču tik pat bīs­ta­mi bū­tu krist ot­rā ga­lē­jī­bā, uz­ska­tot, – ja jau baus­lī­bu nav ie­spē­jams pie­pil­dīt pil­nī­bā, tad nav jā­cen­šas pil­dīt to vis­pār, un cil­vēks drīkst da­rīt vi­su, kas tam ie­pa­tī­kas. M. Hem­nics šā­du at­tiek­smi vēr­tē kā “sap­ni”, kas ir tik­pat mal­dīgs kā ie­priekš­mi­nē­tais “fa­ri­ze­ju de­lī­rijs”. Tā­dēļ pie šā jau­tā­ju­ma mums jā­pa­ka­vē­jas ne­daudz vai­rāk.

Lai gan skaidrs ir tas, ka pat ne­ti­cīgs cil­vēks ārēji da­ļē­ji spēj pie­pil­dīt baus­lī­bas pra­sī­bas, to­mēr šā­da ārēja baus­lī­bas pil­dī­ša­na nav Die­vam pa­tī­ka­ma, jo “bez ti­cī­bas [Die­vam] ne­var pa­tikt” (Ebr. 11:6). Tā­tad, lai spē­tu sākt pil­dīt baus­lī­bas pra­sī­bas, vis­pirms ir jā­nāk ti­cī­bai. Tā­lāk jā­at­ce­ras, ka ti­cī­gais cil­vēks baus­lī­bu pie­pil­da di­vos vei­dos. Pirm­kārt, caur ti­cī­bu vi­ņam tiek pie­šķirts un dā­vāts tas, ko Kris­tus ir vei­cis vi­su cil­vē­ku la­bā. Pro­ti, sa­mak­sā­jis par vi­su cil­vē­ku grē­kiem un pie­pil­dī­jis baus­lī­bu vi­su cil­vē­ku vie­tā. Otr­kārt, ti­cī­ba pa­šā ti­cī­ga­jā ra­da jau­nu pa­klau­sī­bu Die­vam, ta­ču tā ir vēl ne­pil­nī­ga un šīs ze­mes dzī­ves lai­kā ne­kad ne­kļūs pil­nī­ga. To­mēr ne­pie­tiek ti­kai ar at­zi­ņu, ka baus­lī­ba nav pie­pil­dā­ma. Ir jā­būt arī skaid­rī­bai par to, cik­tāl baus­lī­ba nav pie­pil­dā­ma. Ti­cī­ga­jam ir jā­zi­na, ka ar Svē­tā Ga­ra pa­lī­dzī­bu viņš spēj gan iz­vai­rī­ties no ārē­jiem grē­kiem, gan arī vi­ņā sā­kas iek­šē­ja sirds pa­klau­sī­ba Die­vam. Ta­ču pat ti­cī­gais sa­vā šīs ze­mes dzī­vē ne­kad pil­nī­gi ne­spēs uz­va­rēt sa­vu ie­kā­ri un pil­nī­gi ar vi­su sir­di, gri­bu, prā­tu un mie­su pa­kļau­ties Die­vam. Tā­dēļ, pār­do­mā­jot kat­ru at­se­viš­ķo baus­li, mums jā­ņem vē­rā cil­vē­kā mī­to­šā ie­kā­re, kas tam ne­ļaus baus­li pie­pil­dīt pil­nī­bā.

To­mēr baus­lī­bai ir jā­tiek pie­pil­dī­tai, un mū­su ne­spē­ka dēļ to ir pa­vei­cis Kris­tus mū­su vie­tā. “Jo, ko baus­lī­ba ne­spē­ja, ne­va­rī­ga bū­da­ma mū­su mie­sas dēļ, to ir da­rī­jis Dievs: sū­tī­dams sa­vu pa­ša Dē­lu grē­cī­gās mie­sas vei­dā un grē­ka dēļ, Viņš grē­ku, kas bi­ja mie­sā, pa­zu­di­nā­jis uz nā­vi, lai baus­lī­bas tais­nī­ba tik­tu pie­pil­dī­ta mū­sos.” (Rom. 8:3–4) Tā­tad Kris­tus mū­su vie­tā ir pie­pil­dī­jis baus­lī­bu, at­pir­cis mūs no baus­lī­bas lās­ta un dā­vā mums sa­vu tais­nī­bu caur ti­cī­bu. Ta­ču Viņš to ne­da­rī­ja, lai ti­cī­gie ta­gad dzī­vo­tu pēc mie­sas prā­ta un pie­pil­dī­tu sa­vas kā­rī­bas. Svē­tais Gars, kas ta­gad mā­jo ti­cī­ga­jā da­ra vi­ņu ne ti­kai ārē­ji, bet arī iek­šē­ji aiz­vien pil­nī­gā­ku un pa­klau­sī­gā­ku Die­vam (Mt. 5:20). M. Hem­nics sa­ka:

“Gars sit krus­tā iek­šē­jās sirds kā­rī­bas, no­nā­vē mie­sas dar­bus, cī­nās pret mū­su sa­mai­tā­ta­jām no­slie­cēm un ra­da mū­sos jau­nas vēl­mes, kas ir sa­ska­ņā ar Die­va gri­bu.”

To­mēr viņš pie­bilst, ka “šī pa­klau­sī­ba tiek sauk­ta par pa­klau­sī­bas sā­ku­mu, jo tā vēl ir tā­lu no pil­nī­gas pa­klau­sī­bas”. Hem­nics arī no­rā­da, kas ti­cī­ga­jam bū­tu jā­da­ra, lai vi­ņa jau­nā pa­klau­sī­ba bū­tu Die­vam pa­tie­si tī­ka­ma:

1) vi­ņam jāat­zīst savs grē­cī­gums un jā­tic, ka Dievs vi­ņam ir lab­vē­līgs Kris­tus dēļ, ne­vis vi­ņa dar­bu dēļ; 2) jā­lūdz, lai Svē­tais Gars vi­ņu va­dī­tu, un viņš kļū­tu ar­vien pil­nī­gāks sa­vā kris­tie­ša dzī­vē; 3) vi­ņam ir jā­pa­kļau­jas Svē­tā Ga­ra at­jau­no­ša­nas dar­bam; 4) vi­si la­bie dar­bi, kas pa­vē­lē­ti bauš­ļos jā­pil­da aiz bi­jī­bas un mī­les­tī­bas pret Die­vu; tiem jā­tiek da­rī­tiem ne­vis sev, bet Die­vam par go­du; 5) la­ba­jiem dar­biem ir jā­iz­riet no ti­cī­bas. Tas no­zī­mē, ka jā­ap­zi­nās savs grē­cī­gums un ne­pil­nī­gums un tas, ka ti­kai ti­cī­bā pie­šķir­tā Kris­tus tais­nī­ba cil­vē­ka dar­bus da­ra šķīs­tus un Die­vam pie­ņe­ma­mus. Ir jā­pār­do­mā katrs Die­va baus­lis, lai cil­vēks ne ti­kai vis­pā­rī­gā vei­dā ru­nā­tu par sa­vu grē­cī­gu­mu, bet re­dzē­tu arī pil­nī­gi kon­krē­ti, kas tie­ši vi­ņam vēl trūkst no pil­nī­bas.

Pret šo ne­pil­nī­bu ne­mi­tī­gi cī­nās ti­cī­ba, mu­di­nā­da­ma vai­rī­ties no grē­ka un da­rīt Die­vam tī­ka­mus dar­bus. Tā­pat arī mī­les­tī­ba, ko Dievs pa­rā­da mums grē­ci­nie­kiem, dā­vā­dams grē­ku pie­do­ša­nu, ga­rī­gas un ma­te­riā­las dā­va­nas, mu­di­na cil­vē­ku būt pa­tei­cī­gam Die­vam. Sa­ņe­mot tik daudz ne­pel­nī­tu dā­va­nu, sirds mī­les­tī­bā pret Die­vu tie­cas arī dzī­vot pēc Vi­ņa prā­ta. Arī Die­va bauš­ļi, kad tos klau­sā­mies, la­sām un pār­do­mā­jam, ti­cī­gā sir­dī ra­da jau­nas, Die­vam tī­ka­mas vēl­mes un ro­sī­bas. Ti­cīgs cil­vēks arī sla­vē, pie­lūdz un go­di­na Die­vu, un tas pa­līdz vi­ņam dzī­vot pēc Die­va prā­ta. Tā­pat arī ti­cī­gais cen­šas iz­vai­rī­ties no vi­sa, kas va­rē­tu vi­ņu pa­mu­di­nāt uz grē­ku un tie­cas pēc tā, kas vei­ci­nā­tu Die­vam tī­ka­mus dar­bus. To­mēr viņš zi­na, ka vi­ņa dar­bi ne­kad nav pil­nī­gi, tā­dēļ pa­šam Die­vam ir jā­nāk vi­ņam pa­lī­gā ar ti­cī­bu.