Dzīve, kas dota dievbijīgiem kristiešiem

Manī ir nemitīgas ilgas, lai svētīgā nāvē atsvabinātos no visām saitēm, taču tikai pēc Tā Kunga labā prāta, jo es nevēlos no debesu durvīm atkrist atpakaļ ellē. Tā var notikt, ja es patvaļīgi vēlēšos atsvabināties no visa mokošā ļaunuma. Tas ir līdzeklis, kas arvien savieno grēcinieku un Glābēju, slimo un Ārstu, avi un Ganu, vājo bērnu un mīļo Tēvu. Tāda ir mūsu glābšanas maksa. Tā mēs mācāmies vienmēr palikt un turēties pie Kristus, raudzīties uz Viņu un atzīt, ka visu mūžu un katru acumirkli mums nepieciešams Glābējs – šodien tikpat lielā mērā kā tad, kad pirmoreiz Viņā atradām patvērumu.

Tā nu top skaidri apustuļa vārdi, ka viņu sagūstījis grēka likums, kas darbojas viņa locekļos. Un tā mēs saprotam, kāpēc kristietis ir vienlaikus brīvs un nebrīvs. Tas paskaidro apustuļa vārdus, ka viņš sevī jeb savā ādamiskajā dabā ir pārdots grēka varā. Cik gan dzīvs, trāpīgs un patiess ir šis vārds kārdinājuma mirklī: “Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru” (Rom.7:15). – Es pats sev esmu mīkla. Sveša vara un ļaunas kaislības mani plosa – pretēji manai atziņai un gribai, tā ka acumirklī viss aptumst un es daru pašam pretīgas lietas. – “Bet, ja es daru, ko negribu, es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba” (Rom.7:16). – Tātad mans jaunais es, mans jaunais prāts, būdams svēts, ir saskaņā ar Bauslību. “Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks” (Rom.7:17).

Vai tas nav gana skaidri pateikts? Bet es varu pacelt rokas uz debesīm, turēt Dievu un eņģeļus par lieciniekiem, ka visas sava mūža dienas es ne par ko citu neesmu lūdzis kaismīgāk – kā par žēlastību iemantot brīvību no grēka. Un tomēr es nonāku grēka važās! Kādēļ gan es saucu, cīnos un mokos, lai izvairītos no grēka? Vai es vēlos tajā palikt? Vai mana darba sasniegums ir tāds, ka topu grēka sagūstīts? Vai drīzāk grēks nav manas ciešanas? – Patiešām, tas nav pats Pāvils, bet viņa kareivis, kas patur viņu grēka varā, kā šeit sacīts: “Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks”.

Mārtiņš Luters saka:

Pat svētais apustulis Pāvils nopūšas: “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru” (Rom.7:19). Viņš negribēja palikt grēkā un tomēr viņam nācās palikt. Es un daudzi citi žēlojamies par to pašu. Mēs gan vēlētos būt brīvi no grēka, bet, lai kā mēs censtos, tas neizdodas. Kad krītam grēkā, mēs no jauna ceļamies augšā, bet tas notiek lielās mokās un nožēlā. Šādi Kristus valstība ir iedēstīta un atradusi vietu pie grēciniekiem. Viņš to ir uzcēlis Dāvida namā. Ievēro Dāvidu, ar ko Tas Kungs tā lepojās – vīrs pēc Dieva sirds (1.Sam.13:14; Ap.d.13:22)! Uz viņu raugoties, neviens lai neizmist, lūdzot: “Piedodi mums mūsu parādus” (Mt.6:12).

Dievbijīgiem kristiešiem ir dota šāda dzīve, kaut arī tie vēlētos citādu. Pagaidām tie nekur tālāk netiek un nevar teikt: es esmu bez grēka, jo, ja viņi tādas lietas apgalvo, velns tos ir piekrāpis! Neviens svētais nenoliedz savu grēcīgumu, bet tie visi atzīst ar plosošām sirdssāpēm, ka tiem joprojām nākas nest šo nožēlojamo miesu. Līdz ar Pāvilu viņi sauc: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom.7:24).

Tie sūkstās un sūdzas galvenokārt par grēka varu un no sirds grib kļūt brīvi. Taču tieši šī posta un grēcīguma vidū ir iedibināta Kristus valstība, kur grēcinieki top bezgrēcīgi, un savā grēcīgumā mēs Dieva priekšā vienlaikus topam arī attaisnoti, pateicīgi un mīlēti bērni, būdami ietīti Kristus taisnībā. Vai tā nav brīnumaina valstība? Jā, tikpat brīnumaina kā šīs valstības Kungs un Valdnieks, kurā mājo visa Dieva pilnība. Bet šī pilnība ir apslēpta zem nicināma un nožēlojama veidola.

Ja reiz mūsu dzīves ir pakļautas šim mainīgumam un plosošām pretrunām, tad – kā gan kristietis var spriest par savu stāvokli, ja dažādos laikos tas sevī redz tik atšķirīgu dievbijību un nevienādu garīgu spēku? Te ņemsim vērā kādu būtisku patiesību, ko izteicis Mārtiņš Luters:

Kristietis nekā citādi nav pazīstams kā vienīgi pēc viņa sirdsapziņas,

tas ir, pēc tā iekšējās attieksmes pret Dievu, jo arī patiesi kristieši var krist un viltus kristieši var liekuļot. Viņš saka:

Jā, blakus tam (grēkam un miesai), kas cīnās pret Garu, Dievs kristietim ir devis Gara augļus, kuros izkopt savu ticību un kam savā prasīgumā pieķerties. Bet savu darbu izvērtēšanai ir vajadzīgas garīgas acis, kas ierauga iekšējo pamatu.

Vienam varbūt ir reliģioza daba un krietns dzīvesveids, taču, iespējams, ka tas nemaz nav kristietis. Turpretī citam ir krietni vien skarbāka daba [raksturs] – un tomēr tas ir kristietis! Dievbijība un darbīgums gan ir ļoti dārgas Dieva dāvanas, pēc kurām visi ticīgie lūdz un ilgojas, taču dažādi cilvēki tās saņem atšķirīgā mērā. Kā Mārtiņš Luters saka:

Ja esi dievbijīgs, šķīsts, lēnprātīgs, tad neļauj sevi izsist no līdzsvara šo dāvanu atšķirīgā mēra dēļ, – jo tavam brālim varbūt nav kādas konkrētas dāvanas (vai vismaz ne tik daudz, kā tev), tādēļ labāk palīdzi viņam.

Te tu redzi, cik svarīgi ir ieraudzīt pašu būtiskāko! Kur dvēsele cīkstas, baiļojas un nopūšas par saviem grēkiem – par grēkiem pret Dievu –, tur cilvēks tiesā un nosoda sevi. Viņš visas savas vājības izsūdz žēlastības troņa priekšā, izlūdzas piedošanu un mieru ar Dievu Kristus asinīs, tajās saņemdams mierinājumu. – Jā, tas ir kristietis! – Šī patiesība ir gaiša kā diena!

Tikai pēc tam seko jautājums: vai tas ir stiprs kristietis un vai tas ir tērpies cienīgas dzīves drānās? Bet tas ir kristietis!