Par sagatavošanos Svētajam Vakarēdienam

Noklausies šo e-publikāciju

Pēc Lutera uzskata ticības mācībai bija jānotiek vismaz reizi gadā, jo “neviens taču, kas izlūdzas Vakarēdienu, nav tik gudrs, ka tas būtu iztaujājams tikai vienreiz visā viņa mūžā un tad vairs nekad”.

Viņam jāzina, kas ir kristīgā ticība, jāzina, kā jāsagatavojas Vakarēdiena saņemšanai un ko viņš saņem šajā Sakramentā. Šeit tātad saistītas kopā ticības mācība un grēksūdze.

Atbilstoši tam Augsburgas ticības apliecības artikulā “Par misi” sacīts:

“..mise pie mums tiek paturēta un celebrēta ar visu godbijību. Tātad nav .tā, ka pie mūsu pretiniekiem mise notiktu ar lielāku reliģiozitāti nekā pie mums ļaudis tiek arī mācīti par Sakramenta cienīgu lietošanu un cik daudz iepriecinājuma tas atnes baiļu pilnām sirdīm..”

[Šeit citētajā vācu tekstā vēl lasāms: “Pie tam notiek arī mācības pret citām aplamām mācībām par Sakramentu.”]

Tāpat Augsburgas ticības apliecības Apoloģijas artikulā “Par misi” tiek norādīts uz nebūšanām ar “tirgus misēm” un uzsvērts:

“Tātad mūsu baznīcā Svētais Sakraments netiek nelietīgi lietots. Jo ar naudu nevienu uz to nedzen, bet ļauj sirdsapziņai sevi pārbaudīt, meklēt mierinājumu un māca ļaudis, kāds ir pareizs kristīgs Sakramenta lietojums, proti, ka tas iestādīts kā zīmogs un droša zīme grēku piedošanai, lai tādējādi par to atgādinātu cilvēku sirdīm, lai stiprinātu ticību, lai viņi droši ticētu, ka viņiem grēki ir piedoti.”

Reformācijas katehismiem, īpaši Lutera “Mazajam katehismam” vajadzētu būt palīglīdzekļiem sagatavošanā un mācībās. Tā Luters “Mazā katehisma” priekšvārdā raksta:

“Izveidot šo katehismu jeb kristīgu mācību šādā mazā, vienkāršā formā mani ir piespiedis un uz to virzījis tas nožēlojamais, bēdīgais posts, ko es nesen esmu pieredzējis apmeklējumos. Lai Dievs žēlīgs, kādu postu esmu redzējis — ka vienkāršais cilvēks taču tikpat kā nekā nezina par kristīgo mācību, īpaši laukos [ciematos], un diemžēl daudzi mācītāji gandrīz nav spējīgi mācīt, bet visi dēvē sevi par kristiešiem, ir kristīti un bauda Svēto Vakarēdienu, taču nezina nedz Tēvreizi, nedz kaut ko par ticību vai desmit baušļiem, viņi dzīvo kā nesaprātīgi kur Evaņģēlijs taču ir atnācis, bet viņi ir smalki iemanījušies meistarīgi izmantot visas brīvības. Ak, jūs, bīskapi, ko gan jūs atbildēsit Kristum, ka tik apkaunojošā veidā esat aizlaiduši savu tautu un pat ne brīdi neesat savu amatu.”

Kūrpfalcas baznīcas kārtībā kopš 1563. gada katehismā ir nodaļa “Par sagatavošanos Svētajam Vakarēdienam”, kur ir norādījums, ka Vakarēdiena svinēšana jāpiesaka astoņas dienas iepriekš. Ģimenes tēviem (!) savi bērni, ja tie pirmoreiz dodas pie Svētā Vakarēdiena, tam jāsagatavo pamācot, un mācītājam jāpārbauda, vai tiem ir pietiekamas zināšanas par ticību.