Kristieša izpratne par sabiedrību

Patiesība par abām valstībām piešķir kristīgai izpratnei par valsti un kultūru dziļdomīgus vaibstus, kas ir gan optimistiski, gan pesimistiski.

Kristiešu izpratnē par sabiedrību ir krietna deva optimisma. Dievs ir darbīgs it visur, pat tur, kur Viņu nepazīst. Tāpēc pasaulē ir ļoti daudz kā laba pat tur, kur nav patiesas ticības. Kas attiecas uz sabiedrības reformām, veselības aprūpi un sociālās palīdzības darbu, tad šai ziņā daudz laba var paveikt arī brīvdomātāji un Dieva noliedzēji. Kristietis pateicas Dievam par visu šādu labumu un priecājas, kad redz, kā Dievs darbojas arī caur tiem, kas Viņu noliedz. Tādēļ tas ar labu sirdsapziņu var piedalīties sabiedriskā darbībā un drošu prātu un priecīgi strādāt arī kopā ar tiem, kas netic. Ja rezultātā virs zemes tiek sekmēta taisnība un žēlsirdība, tad šis darbs ir Dieva darbs, un tā būtu neuzticība pret Dievu, ja kristietis izvairītos un nepiedalītos tikai tāpēc, ka tas nevēlas sadarboties ar tiem, kas ir vienaldzīgi pret Dievu vai pat saucas par Kristus ienaidniekiem. No visas sirds kristietis var apsveikt visu labo, kas nācis no zinātniekiem, politiķiem vai rakstniekiem, kas pat savā bezdievībā ir kalpojuši Dieva lietai laicīgajā valstībā.

Šai jautājumā 19. gadsimta laikā evaņģēliskajā kristietībā ir notikušas pārmaiņas. Tas saistīts ar to, ka ticība Dievam kā Radītājam ir palikusi novārtā aiz ticības Pestītājam. Pirmais artikuls ir gandrīz ticis aizmirsts. Praktiski tas nozīmē, ka visa interese ir tikusi pievērsta garīgai valstībai, proti pestīšanai un grēku piedošanai. Tie cilvēki, kuri nav saņēmuši pestīšanu, ir tikuši uzskatīti par nepārprotamiem pretiniekiem vai misijas objektiem. Viss, ko viņi darīja un domāja, tika piedēvēts “pasaulei”, nemanot un neievērojot, ka tādējādi tiek atraidīta daļa no Dieva darba. “Pasaule” sliktā nozīmē ir nevis visa šispasaules dzīve, bet gan tas, kas ir velna darbs un velna valdīšana mūsu esamībā. Taču, tā kā Dievs valda un darbojas ne tikai kā Pestītājs, bet arī kā Radītājs, tad ir atrodams daudz kas labs arī tādu cilvēku vidū, kas nav saņēmuši savu grēku piedošanu ticībā Jēzum. Tieši tas ir ticis ignorēts. Tādēļ kristīga dzīve ir kļuvusi vienpusīgi ievirzīta uz “reliģiozo”. Ja jau reiz jākalpo Dievam, tad tam noteikti jānotiek “kristīgās aktivitātēs”!

Bieži ir aizmirsts, ka vispirms Dievam ir jākalpo starp līdzcilvēkiem ģimenē un sabiedrībā un ka būt par komunālsaimniecības vadītāju var būt tikpat liels uzdevums un kalpošana Dievam kā svētdienas skolas skolotāja amats. Mums visiem ir jābūt skaidrībā par šo lietu tikpat lielā skaidrībā, kā par to, ka neviens nevar pastāvēt Dieva priekšā tiesas dienā ne ar to, ka bijis komunālās saimniecības vadītājs, ne arī ar to, ka bijis svētdienas skolas skolotājs, bet vienīgi ar to ka ticībā Kristum ir saņēmis savu grēku piedošanu. Kristietis zina, ka viņš ir Dieva līdzstrādnieks it visur, kur viņš pilsoniskos pienākumos ar sev uzticēto uzdevumu palīdz uzturēt taisnību un radīt labākus sociālos apstākļus. Viņš saka paldies Dievam par ikvienu palīdzīgu roku, kas dara to pašu, un viņš atsveic jebkuru pozitīvu ieguldījumu neatkarīgi no cilvēku ticības un uzskatiem. Bet tajā pašā laikā viņš zina, ka visiem viņa labajiem draugiem un darba biedriem galu galā ir kāda izmisīga vajadzība sirds ticība Jēzum Kristum. Bez šīs ticības viņi gan spēj darīt daudz laba šeit virs zemes, bet, tā kā visbeidzot arī tas ir aptraipīts ar cilvēka sirds augstprātību un patmīlu, tas viņiem nepalīdzēs lielajā pastarās tiesas dienā.

Šeit mēs tuvojamies pesimistiskajai notij kristieša izpratnē par sabiedrību. Šī pasaule ir kritusi grēkā, un līdz ar to arī visa sabiedrības dzīve ir grēka iezīmēta. Ja Dievs darbojas, tad ari velns darbojas. Kristietim ir dota zināma vieta šajā nemitīgajā cīņā, kur Dievs prasa taisnību un žēlsirdību, bet velns nemitīgi no jauna vēlas radīt korupciju, spaidus, šķelšanos un netaisnību. Vienlaikus kristietis ļoti labi zina, ka šī cīņa nebeigsies šeit, bet galīgā uzvara tiks gūta tai pasaulē. Šeit virs zemes labais vienmēr ir tumsas spēku smagi nospiests. Bībele mums neatstāj nekādas ilūzijas par to, ka pasaules vēsture ies pretī kultūras un sabiedrības aizvien lielākam progresam. Tieši otrādi ir tā, ka ļaunuma vara aizvien vairāk mobilizē savus spēkus, jo ilgāk šī cīņa iet. Tajā pašā laikā, kad Evaņģēlijs iegūst jaunas teritorijas, arī ļaunums stiprina savas pozīcijas. Beigu posms būs mežonīga spēkošanās, kad velns apkopos visus savus resursus un šķitīs, ka viņš ir tuvu uzvarai. Viņš būs pārņēmis visu sabiedrības sistēmu un visas valsts iespējas savās rokās. Tā radīsies dēmoniska valsts, antikrista valdīšana, kurā kristiešiem paliek tikai divas iespējas: atkrišana vai martīrija.

Šī nākotnes perspektīva iezīmē visu Bībeles vēsti, no praviešiem līdz Jāņa atklāsmei. Tas ir ļoti skaidri izteikts Jēzus paša vārdiem. Tas, kurš iepriekš nav vēlējies šos vārdus ņemt nopietni, varbūt šo pēdējo gadu laikā līdz ar visu, kas notiek pasaulē, būs saņēmis nopietnu atgādinājumu par šīs vēsts reālismu. Un neviens lai neiedomājas, ka visi draudi ir garām, ja savā starpā karo tikai diktatūras. Arī modernā valsts savā demokrātiskājā veidā savās rokās ir saņēmusi tādus varas līdzekļus kā, piemēram, sabiedriskā viedokļa veidošanu caur masu medijiem un izglītības sistēmu. Vajadzēs lielu godprātību, taisnīgumu un pašaizliedzību, lai tie netiktu lietoti aplami.