Savs tikums

Tiem, kas pasaulē rīkojas saskaņā ar savu pašu brīvību, kas nepieciešamo rīcību vērtē augstāk nekā savu netīro sirdsapziņu un reputāciju, kas ir gatavi upurēt neauglīgos principus auglīga kompromisa vārdā, vai neauglīgu vidusceļa gudrību auglīga radikālisma vārdā, ir jāuzmanās, lai tieši šī iedomātā brīvība galu galā nekļūst par viņu krišanas iemelsu.

Viņi pavisam viegli atbalsta slikto, skaidro zinot, ka tas ir slikts, ar mērķi novērst sliktāko, un vairs nespēj saskatīt, ka tieši sliktākais, no kura viņi cenšas izvairīties, varētu būt labākais.

Tajā ir traģēdijas izejmateriāls. Bēgot no sabiedriskām nesaskaņām, viena vai otra persona sasniedz savu tikumu svētnīcu. Šādi cilvēki nedz zog, nedz slepkavo, nedz pārkāpj laulību, bet dara labu saskaņā ar savām spējām. Bet brīvprātīgi atsakoties no sabiedriskās dzīves, šie cilvēki ļoti labi zina pieļaujamās robežas, kas pasargā viņus no konflikta. Viņiem nākas aizvērt acis un ausis uz apkārt notiekošo. Tikai ar pašapmānu viņi spēj pasargāt savu personīgo nevainojamību no atbildīgas rīcības traipiem pasaulē.

Visā, ko viņi dara, viņiem nedos mieru tas, ko viņi nav darījuši. Vai nu viņus iznīcinās šis nemiers, vai arī viņi kļūs par visliekulīgākajiem farizejiem.