Evaņģēlijs nav lēts ticības mierinājums

Krusts nav neveiksme un smags liktenis, bet tas ir ciešanas, kas rodas vienīgi no vienības ar Jēzu Kristu.

Krusts nav nejaušība, bet nepieciešamas ciešanas.

Krusts nav ar dabisko eksistenci saistītas ciešanas, bet gan ciešanas, kas saistītas ar kristieša esamību.

Krusts ne tikai pēc būtības ir ciešanas, bet gan ciešanas, kas ir saistītas ar būšanu “tikt atmestam”, un arī šeit stingri ņemot būt atmestam Jēzus Kristus, nevis kādas citas atziņas vai uzvedības dēļ.

Kristīgumam, kas sekošanu Kristum vairs neuztver nopietni, kas evaņģēliju ir pārvērtis lētā mierinājumā un kas, starp citu, neizšķir dabisko un kristīgo eksistenci, vajadzētu krustu saprast kā ikdienas neveiksmes, kā mūsu dabiskās dzīves vajadzības un bailes.

Šī kristietība, kas vairs nespēj atšķirt pilsonisko un kristīgo eksistenci, vairs nespēj satvert, ko nozīmē būt ciešanās atstumtam, cilvēku neievērotam un atstātam, nesatver psalmista nekad nebeidzamās žēlabas [Ps.69:8] – šīs visas krusta ciešanu būtiskās pazīmes. Krusts ir līdzi ciešana Kristum.