Kristiešu attieksme pret citām morālajām sistēmām

Noklausies šo e-publikāciju

Pastāv atsevišķi jautājumi, kuros var vienoties visi cilvēki, piemēram, jautājums par radīšanu un jautājums pat morālajiem principiem.

Ikvienam cilvēkam būtu jāinteresējas un jārūpējas par tādiem jautājumiem, kā: “Kas ir pareizs un kas ir nepareizs?”, “Ko mēs spējam darīt, lai visi cilvēki uz šis zemes varētu sadzīvot un lai pār šo pasauli valdītu labie spēki?” Visstiprākie spēki morāles jomā ir bauslība un sirdsapziņa.

Kā kristieši mēs varam runāt par bauslību vairākos veidos, piemēram, bauslība kā audzinātāja vai kā aizbildnis (Gal.3:24), kas norāda mums uz Kristu, vai kā vadlīnija, kā nolikums, pēc kura mēs varam dzīvot ticībā, mīlestībā un svētībā (Mt.5:14-18; 1.Tes.4:1-8). Mēs nevaram tajā dalīties ar nekristiešiem.

Tas, kas ir kopīgs kristiešiem un nekristiešiem, ir jautājums par labo un ļauno šajā pasaulē un sabiedrības dzīvē. Šīm lietām būtu jāinteresē visus cilvēkus, jo tie visi dzīvo Dieva radītajā pasaulē (1.Tim.1:8-11). Šajā sfērā kristiešiem jāatzīst, ka zināmas morālās sistēmas var pastāvēt arī to cilvēku vidū, kuri nav kristieši. Šīs sistēmas veic nozīmīgas funkcijas. Ja tās sekmīgi funkcionē, tad tas ir vēl viens pierādījums tam, ka Dievs neizlaiž no acīm radīto pasauli, pat ja tā ir atkritusi no Viņa. Šajā jomā nozīmīga loma piemīt “saprātam”. Ja saprāts veic savus pienākumus, pārbaudot un lemjot par pasaulīgām lietām un par cilvēka morālo dzīvi šajā pasaulē, tad to var uzskatīt par labo spēku. Bet “saprātam” nevar atļaut iejaukties ticības sfērā, kas ir Dieva paša atklāsme: pestīšana, debesis, mūžīgā dzīve un svētlaime. Ir būtiski, lai mēs apzinātos šo atšķirību, kad tiek diskutēts par kristiešu iespēju būt savienībā ar nekristiešiem. Patiesa savienība šeit var pastāvēt vienīgi pasaulīgās lietās un morāles jomā, respektīvi, ētikā. Sajās sfērās radīšanas un saprāta likumam ir atļauts būt noteicošajam, gūt virsroku, un šajās jomas visiem cilvēkiem būtu jāsadarbojas un jāstrādā pašu cilvēku un sabiedrības labā Nesadarboties šāclās1tetās.nozimē izvairīties no morālās atbildības un neveikt savu kristieša pienākumu.

Raugoties no kristieša viedokļa, nekristīgās morālās sistēmas nevar tikt pilnīgi nosodītas. Vispirms mums jāapzinās tā izteiktā atšķirība, kas pastāv starp tām. No vienas puses, tajās izpaužas zināma pagānisko reliģiju ietekme. No otras puses, pastāv ari nereliģiskas vai pat ateistiskas morāles sistēmas. Tās jāvērtē dažādi. Pagāniskajās morāles sistēmās mēdz būt arī daudz tādu principu, kurus var respektēt arī citi cilvēki, jo tajās tiek runāts par radīšanu un par Dievu, kā šīs pasaules uzturētāju. Šie morāles principi var tikt pieņemti, ja tie ir “saprāta” robežās. Atsevišķi atzīstami morāles principi ir iespējami pat nereliģiskās morāles sistēmās, taču tajās pārlieku liela nozīme tiek piešķirta “saprātam”. Tas viss jāņem vērā, analizējot citas morālas sistēmas un apsverot sadarbības iespējas ar tām.

Sabiedrībā zināma nozīme ir jebkurai morālai sistēmai, pat ja tā noliedz Dieva eksistenci. Ja šo sistēmu sekotāji tomēr spēj atšķirt labo no Jaunā, pareizo no nepareizā, tas nozīmē, ka viņi darbojas saskaņā ar savu sirdsapziņu. Šādi cilvēki var būt gatavi palīdzēt morāles jomās, lai mēģinātu uzturēt pasaulē pēc iespējas labāku morālo kārtību. Tādējādi pat tie, kuri noliedz Dievu, var tikt lietoti Viņa radītās pasaules uzturēšanai.

Pagāniskās un citas nekristīgās morāles sistēmas var dod vēl kādu ieguldījumu sabiedrības morāles nostiprināšanā ir neapstrīdami, ka, gribot vai negribot, tās daļēji vai reizēm pat pilnībā atkārto un māca daudz kristīgu domu. Kristīgās Baznīcas gadsimtiem ilgi mācītais ir izgājis pasaulē, un to ir pieņēmuši daudzi cilvēki un tautas. Lai arī viņi nezin, no kurienes tas ir nācis, viņi to ir iekļāvuši savos ticējumos un pasaules uzskatos. Nav iespējams uzskaitīt visus šādus “aizguvumus” dažādās morālās un reliģiskās domas sistēmās. Tomēr vēl būtiskāk ir tas, lai arī Baznīca uzmanīgi sekotu līdzi visam, ko tā māca un sludina. Vienīgi tās lietas, kuru vērtība ir apstiprināta dievišķajā Kristus atklāsmē un atbilst Dieva vārdam, ir “labā sēkla” (Mt.13:18-23; Mt.13:36-43).