Labās un sliktās dienas

Dzīvi var salīdzināt ar amerikāņu kalniņiem ­ vienu brīdi tā iet strauji uz augšu, bet pēc mirkļa jau strauji uz leju. Labās dienas mijas ar sliktajām, veiksmes ar neveiksmēm, un mēs tam visam cenšamies piemēroties, lai būtu gatavi veiksmīgi pārvarēt nākamo dzīves virāžu.

Kad diena ir laba, ir viegli dzīvot. Tādā dienā nav vajadzīgi pamudinājumi būt labā garastāvoklī, noskaņojums ir labs pats no sevis. Tad viss izskatās cerīgi un drūmās domas ātri izgaist. Bībele saka: esi priecīgs šādās dienās, jo tās ir Dieva dotas! Neatņem sev prieku, nebojā sev omu ar priekšnojautām, ka rītdiena vairs nebūs tik laba un būs savas problēmas. Priecājies labā dienā, esi pateicīgs un izbaudi to, kas tev dots!

Bet tad pienāk slikta diena. Tādas pienāk mums visiem, jo arī tās pieder pie dzīves realitātes. Dažkārt šīs dienas mēdz būt tik smagas, ka mums pat liekas – mēs neizturēsim. Tumši mākoņi sabiezē mums virs galvas un šķiet, ka sauli vairs nekad neredzēsim. Tādās situācijās nekādi uzmundrinājumi nelīdz un draugu aicinājumi smaidīt liekas pat ļoti apgrūtinoši.

Ko Bībele saka par šādām dienām? Vai sliktajās dienās mums ir jābūt tikpat priecīgiem kā labajās? Nē, Bībele to nemāca. Mums nav jāstaro priekā tad, kad dzīve ir grūta. Kristietim nav obligāti jāizskatās laimīgam, kad sirdi spiež smagums un grūtsirdība. Mums nav jāizliekas un jātēlo tas, kā nav. Kristus pat brīdina mūs, lai sargāmies no liekulības un farizeju rauga.

Tomēr Bībele saka, ka arī slikta diena ir Dieva dota, tāpat kā visas citas, un arī sliktu dienu mēs varam ņemt par labu. Mēs dabiski dodam priekšroku labajam un patīkamajam. Bet kā var ņemt par labu to, kas ir sāpīgs, rūgts un nepatīkams? Un kāpēc Dievs mums dod arī šīs draņķīgās dienas? Mūsu prātam tas šķiet muļķīgi un neloģiski.

Bieži vien mums ir grūti saprast Dievu, jo Viņš ir daudz augstāks par mums. “Par cik augstākas ir debesis pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi par jūsu ceļiem un Manas domas par jūsu domām,” – tā Bībele salīdzina Dieva domas ar cilvēku domām. Tāpēc nav brīnums, ka mums ir tik grūti saprast Dievu. Bieži vien mums nākas vienkārši pieņemt un ticēt, ka arī nepatīkamās lietas, ko Dievs dara, mums nāk par labu.

Ir grūti saprast, kāpēc Dievs pieļauj slimības, nelaimes gadījumus un dabas katastrofas. Un vēl grūtāk ir to visu ņemt par labu. Taču mēs skaidri zinām, ka nedzīvojam perfektā pasaulē, bet gan grēka samaitātā pasaulē. Šādā pasaulē sliktās dienas ir neizbēgamas. Bet mēs arī zinām, ka Dievs savējiem vienmēr ir klātesošs un Sev vien zināmā veidā visas lietas vērš par labu tiem, kas Viņu mīl (Rom.8:28).

Ar tādām domām mums jāsagaida sliktās dienas. Mūsu Debesu Tēvs nekad nav tālu no saviem ticīgajiem. To varam sev atgādināt, kad mums ir grūti, un kādu dienu mēs redzēsim, ka arī viss šis grūtums bijis mums par labu. Jo grūtības norūda un dara mūs stiprākus.

Tāpēc apustulis Pāvils var sacīt šos it kā neloģiskos vārdus: “Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā.” (Rom.5:3-5)