Vai tikai sadraudzības mācība var šķirt?
Noklausies šo e-publikācijuReflektēt par šo tēmu autoru pamudināja Pāvila Brūvera teiktais LELB mājas lapas forumā: “Mūs [LELB un KLB] šķir tikai sadraudzības mācība.”
Sadraudzības mācība nav abstrahēts, no kristīgās realitātes attālināts dogmatisks kopums, bet piedzīvotas vienprātības vienā Garā atklāts apstiprinājums. Proti, tā nav izraujama no kopējās mācības, tāpat kā šodiena nav ignorējama katra indivīda dzīvē vai kopējā vēsturē. Tikpat, cik mēs nespējam atcelt un padarīt par neesošu tagadni, tikpat un vēl vairāk mēs nevaram atcelt Dieva vārdā doto mācību, padarot to par subjektīvas izvēles noteikumu vai kādu nesvarīgu tās daļu nolemjot, cik daudz un kurā brīdī to ievērot.
Luters atgādina, ka mācībai ir jābūt kā precīzam, nepārtrauktam un apaļam gredzenam, kurā nav ne plaisiņas. Ja parādās kaut mazākā plaisa, šis gredzens vairs nav pilnīgs[1], jo viena kļūda neizbēgami noved pie nākošās, tādā veidā izārdot pamatus [Ef.2:20] un tos aizstājot ar citiem kritērijiem.
Tieši tādēļ, ka kristīgā teoloģija ir sistēma, tā nepieļauj ne mazākos grozījumus, pat ne vismaznozīmīgākās mācības noliegšanu, jo, ja tiek sagrozīta kaut viena no tās sastāvdaļām, tiek iznīcināta visa sistēma.[2]
Sadraudzība ir divējāda: iekšējā [internal] un ārējā [external]. Ja pirmo veido sirds ticība [fiducia cordis] un piederība Una Sancta [3], tad otro – publiska apliecība, saskaņā ar Mt.10:32-33 un Rom.10:10, un piederība vietējai baznīcai, kurā vai nu tiek šķīsti sludināts Evaņģēlijs un pārvaldīti sakramenti saskaņā ar Kristus iestādījumu[4], vai nu tas netiek darīts, un kā tāda tad tā ir heterodoksa jeb nešķīsta [heterodoxae, impurae] baznīca [5].
Šis ārējais apliecinājums ir vienlīdz publiska liecība par praktiski īstenoto doktrīnu konkrētā baznīcā, un vienlīdz Atslēgu varas lietojums, kad sadraudzība tiek apstiprināta vai atteikta atkāpju no mācības[7] formā netiek konsekventi un publiski īstenota [kā tas ir LELB iekšienē, kā arī ārējā saistībā ar PLF un Pasaules Baznīcu Padomi], tad pareiza sakramentu pārvaldīšana transformējas sakramentu izdalīšanā saskaņā ar katra izdalītāja personīgajiem uzskatiem. Ar to autors grib uzsvērt, ka šķir nevis tikai sadraudzības mācība, bet gan satis est[8] CA VII artikulā, un tas tikai vēl vienu reizi norāda uz principiālo atšķirību starp quia un quatenus[9], liecinot par daudz lielāku nevienprātību, nekā pirmajā brīdī varētu šķist.
Hermanis Zasse ļoti precīzi aizrāda, ka par VII artikulā prasīto vienprātību luteriskie dogmatiķi vienmēr ir uzskatījuši Liber Concordiae doktrināro saturu[10]
Ja kāds ticības mācības artikuls tiek atmests vai traktēts atkarībā no “sirds izjūtas” vai kompromisu noteiktas politikas [diez, kas tā ir par baznīcpolitiku, kas ignorē baznīcas pamatus?], tad autoram rodas pamatotas bažas par to, ka “selektīvā sadraudzība” pēc būtības ne ar ko neatšķiras no Lutera ironiski pieminētās “patiesības, kas apslēpta pāvesta sirds kambaros.” Cik tālu var aiziet selektivitātē katra indivīda sirds “ex cathedra” [11] spriestais, paliek sirdsapziņas ziņā. Ja ņem vērā to, cik sirds ir “ļaunprātīgi lokana”, tad, šķiet, izgaist jebkādas ilūzijas un objektīvā, verificējamā Dieva vārda mācība tiek atšķaidīta ar subjektivitātes duļķēm.
Tādā gadījumā vairs nevar runāt par teoloģijas nesēja kā causa instrumentalis[12] funkciju, bet gan par causa magisteralis[13] ar autoritatīva izlēmēja tiesībām, no kā izriet, ka atsauksmes uz Dieva vārda autoritāti ir vienīgi formāls akts.
Ja sadraudzība tiek definēta kā tāda, ko nosaka sirds izjūta, tad tas atsaucas uz baznīcas izpratni, kura, tādā gadījumā, tiek izprasta spiritualizēti kā kalvinistiem vai institucionalizēti kā romiešiem, nevis inkarnacionāli kā luterāņiem, kad iekšējā, t.i. sirds ticības kopība manifestējas ārējā, t.i., žēlastības līdzekļu kopībā[14] un kuru apliecina kopējas lūgšanas, kanceles un altāra sadraudzība.
[1] St. L., IX, 644.
[2] Dž. T. Millers “Kristīgā dogmatika”.
[3]viena svēta katoliska baznīca, kurā iekļaujas visi patiesi Kristum ticīgie.
[4] CA, VII art.
[5] K.F.W.Walther; J.T.Mueller; K.E.Marquart u.c.
[6] tas dixastasias kai ta skandala para tēn didahēn; Rom.16:17.
[7] noraidām; termins, kas tiek lietots maldīgu mācību noraidīšanai; ticības apliecības negatīvā pozīcija.
[8] “pietiekoši ir” jeb latviskā tulkojumā “pietiek”. Termins, kas lietots CA VII artikulā un definē baznīcas vienības pamatus.
[9] termini, kas apzīmē luterisko ticības apliecību akceptēšanu: kā patiesu un pareizu Svēto Rakstu skaidrojumu [quia] un kā tādu, kas atkarīgs no katra konkrētā indivīda piekrišanas [quatenus].
[10] “Baznīcas mācība vienmēr ir Baznīcas vienības mācība,…tāpēc tā vienlaicīgi ir īstenība un pavēle” [“Theses on the Seventh Article of the Augsburg Confession”].
[11] ironiska atsauksme uz romiešu dogmu par pāvesta nemaldību. Autors to projicē uz katra indivīda personīgo pārliecību par iespēju šķirt labo no ļaunā.
[12] “instrumentālais cēlonis” jeb tāds, kurš tikai māca to, kas atklāts. Teoloģijā – teologs, kas par augstāko autoritāti uzskata un piemēro Svēto Rakstu autoritāti.
[13] “galvenais, noteicošais cēlonis” jeb tāds, kurš pats mēģina atšķirt pareizo no nepareizā. Teoloģijā – tāds, kurš par atziņas pamatu praktiski pielieto savu prātu, nevis Svētos Rakstus.
[14] K.E.Marquart “The Church”.
vispaar jau kaadaa sarunaa viens e-ntuziasts soliija, ka peec pilniigi atklaati seerijas publiceeshanas LELB kaa taads tikshot aizmirsta…
draugs moritz, vai tas bija šī raksta autors?
kakaja raznjica, es runaaju par principu… taapat kaa par intervijaa izskaneejusho sleepshanos aiz nikiem, kas esot liekuliibas paraugskola… un ko es redzu LELB lapaa? raksti saka, lai juusu jaa ir jaa un nee ir nee… viss pari par to ir no ljauna…
draugs moritz,
negribu te taisnoties, bet lūdzu uztaisi eksperimentu:
ieraksti atsauci LELB forumā un paraksties kā Roberts Galvāns un tad redzēsi, kas notiks [sliktākajā gadījumā neredzēsi, jo IP adrese tiks bloķēta]
a kakova tev tur liist…
draugs moritz,
gviclo labpatik domat, ka cilvekam vajaga daudz klausities, bet maz runat. Tas bija manas domas.
Ja parādās kaut mazākā plaisa, šis gredzens vairs nav pilnīgs[1], jo viena kļūda neizbēgami noved pie nākošās, tādā veidā izārdot pamatus [Ef.2:20] un tos aizstājot ar citiem kritērijiem.
—
Šitā ir ticība tam, ka Velns ir stiprāks par Dievu! Kurš tad uztur Baznīcu cilvēki vai Dievs?
—
Tieši tādēļ, ka kristīgā teoloģija ir sistēma, tā nepieļauj ne mazākos grozījumus, pat ne vismaznozīmīgākās mācības noliegšanu, jo, ja tiek sagrozīta kaut viena no tās sastāvdaļām, tiek iznīcināta visa sistēma.
—
Pārbaudiet visu, kas labs to paturiet! Bet šeit kāds mums aizliedz pārbaudīt to mācību ko mums liek priekšā, biedējot ar to ka tā ir no smalka stikla, ja tu tai uzkāpsi ar ne pārāk smalku zābaku tā sabruks. Lab ka kristīgā mācība nav tik vāra! Maldu mācības gan sabrūk pie pirmā stiprāka belziena, no kā autors arī šķiet īpaši baidās un tamdēļ proponē uniformismu.
—
Sadraudzība ir divējāda iekšējā un ārējā
—
Nav viss… ir arī hibrīdsadraudzības. Ir arī neredzamās sadraudzības un vēl vesela kaudze dažādu visādu sadraudzību… cik vien jums vajag, godājamais teolog. Kad cilvēkam vaig iefīrēt kristīgajā mācībā savus maldus, tad vienmēr ir ērti veikt mākslīgas formalizācijas, lai varētu leģitimizēt savas shēmas un agendas. Blefs! Sadraudzību skaitu nosaka objektu skaits. Ja ir viens Krisuts, tad ir tieši viena sadraudzība. Viena ticība, viena kristība viens Kungs! Nekādas divējādības! Kalvinistiem jūs pārmetat iekšēju un ārēju ticību, bet paši tik nadzīgi ievieš visādus iekšējus un ārējus prikolus un tad pa kluso iekšējo atmet un to aizstāj ar ārējo un tu vari kaut zaļš palikdams bļaut ka tici uz Jēzu Kristu, šie pateiks – nefita, vakar tevi redzējām uz broņevika – tu komunists.
—
Šis ārējais apliecinājums ir vienlīdz publiska liecība par praktiski īstenoto doktrīnu konkrētā baznīcā, un vienlīdz Atslēgu varas lietojums, kad sadraudzība tiek apstiprināta vai atteikta atkāpju no mācības[
—-
Lūk arī tas ko autors grib panākt. Leģitimizēt ārēju kontroli pār cilvēka ticību un piederību Una Sancta.
—-
Hermanis Zasse ļoti precīzi aizrāda, ka par VII artikulā prasīto vienprātību luteriskie dogmatiķi vienmēr ir uzskatījuši Liber Concordiae doktrināro saturu
—
Tieši tā, nevis selektīvu tā subjektīvu interpretāciju!
—-
Viens vienīgs novēlējums… nepievienojies nevienai perfektai draudzei, jo citādi tā vairs nebūs perfekta un apriori būs heterodoxa. Vai autors tomēr noliedz ka ir grēcinieks, tādējādi maldu nesējs kaut vai mikroskopiskā veidā, tātad uz viņu attiecas viss šitais penteris par raugu!
gviclo, tad ver E-POLEMIKA ciet, mēs visi paklausīsimies, ko te jūs mums teiksiet un čau.
Mulderiņ, pietiks muldēt. Ja nav luteriskas izpratnes par baznīcu, tad nav.
Piesienies tam vienam vārdam “tikai”?
Svilpaste >
Citātā iekļautais vārds “tikai” kopējā kontekstā rada maldinošu “nevainīguma” noskaņu. Izcēlums gan ir mans, taču ar noteiktu nodomu – lai tālākā rakstā runātu par to, ka situācija ir daudz nopietnāka. Jo nav jau nekāda “tikai” – nav “tikai sadraudzības mācības”, tikai “mācības par amatu”, tikai “mācības par baznīcu” utt., tāpēc tieši šis vārds ir jāaizstāj ar satis est no CA VII artikula. Tā nozīme ietver sevī mācības kopumu, respektīvi, runa ir par kompleksu nevienprātību. Sadraudzības mācībā ietvertās izpausmes ir tikai redzamas sekas jau esošai vienprātībai, vai arī esošai nevienprātībai.
Lai arī raksts tapis pirms LELB Sinodes, tagad, pēc tās, šīs atšķirības un nevienprātība iezīmējas daudz asāk un ir ieguvušas papildu publisku apstiprinājumu.
Tur jau tā lieta, ka sadraudzības noraidīšana ar LELB ir reakcija uz LELB herēzēm, būtībā, reāls baznīcsods par garīga rakstura pārkāpumiem. Sadraudzības mācība nav nekāda abstrakcija, jo sadraudzība vai nu ir – vai nav!