Mūsu izdomātais Kristus
3 179 24.01.2008 Autors: Ilārs Plūme e-raksti
Astoņpadsmitais gadsimts bija savāds gadsimts, kas iezīmēja modernās ēras sākumu. Tas bija laiks, kad cilvēki arvien vairāk sāka ticēt neierobežotām prāta iespējām, cenšoties pasauli izskaidrot, pamatojoties saprāta principos.
Valdīja pārliecība, ka pasaulē viss ir ar prātu izprotams un izskaidrojams, ka saprāts ir “..pietiekami kompetents, lai izpētītu un kontrolētu apkārtējo vidi, lai izdotu likumus, kas regulētu gan atsevišķu cilvēku, gan sabiedrības dzīvi.
Apgaismības laikmetam bija raksturīga naiva ticība cilvēkam un viņa spējām,” saka Bengts Heglunds grāmatā “Teoloģijas vēsture”.
Taču pagāja vēl diezgan ilgs laiks, līdz šīs idejas sāka būtiski ietekmēt teoloģiju. Tas notika XVIII gadsimta beigās, kad teoloģija arvien vairāk kļuva atkarīga no filozofijas un racionālistiskiem uzskatiem.
Prāts bija kļuvis par visaugstāko autoritāti un tagad arī dievišķā atklāsme tika pakļauta saprāta analīzei. Ja Svēto Rakstu atklāsme nevēlējās zaudēt savu nozīmi, tad tās aizstāvjiem vajadzēja pierādīt, ka tā saskan ar saprāta spriedumiem.
B. Heglunds apgalvo, ka:
“no teoloģijas tika sagaidīts, ka tā sekmēs cilvēku labklājību un ka teoloģiskā patiesība atradīsies harmonijā ar vispāratzītiem racionāliem principiem. Dominēja izteikti pasaulīgi mērķi: laicīga laime un racionāla morāle bija primārais, ko cilvēki sagaidīja no reliģijas.”
Šiem uzskatiem bija ārkārtīgi postoša ietekme uz baznīcas mācību par Kristu.
Ja tradicionālajā kristoloģijā valdīja atziņa, ka, Dievam kļūstot par cilvēku, galīgais, ierobežotais sevī uzņēma bezgalīgo – Dievs kļuva par cilvēku, tad tagad šī aksioma bija jāmaina kā racionālam prātam neatbilstīga.
Patiesībā tas nozīmēja bībeliskā Kristus atmešanu, tā vietā liekot jaunu – saprāta izdomātu un radītu Kristu.
Līdzīgās e-publikācijas