Atšķirīgā ticības apliecināšana

Ak, cik gan svētlaimīgi bija kristieši pirmajos gadsimtos.

Uzreiz pēc kristībām viņam liek izvēlēties lauvu bedri vai ticības noliegšanu. Un, protams, viņš izvēlas lauvu bedri. Katrs no mums izvēlētos lauvu bedri, bet mums to nepiedāvāja.

Tajā laikā valdīja pilnīgi cita teoloģija, kas izrietēja no Kunga un Stefana ciešanu stāstiem. To mēs redzam Svētā mocekļa Antiohijas Ignācija slavenajā vēstulē kristiešiem Romā, lūdzot viņus nekavēt viņa nāvessodu. Viņš rakstīja:

Es esmu Dieva kvieši, mani samaļ meža zvēru zobi, lai es varētu būt Kristus tīrā maize.

Viņš uzskatīja, ka mocekļa nāve ir vienīgais veids, kā viņš var pilnībā savienoties ar Kristu.

Un kristieši rāvās uz mocekļa nāvi. Jo ātrāk nomirsi, jo ātrāk Debesīs. Kas var būt vēl labāks!

Nekādi grēki, strīdi, kārdinājumi, herēzes, piederība heterodoksai draudzei, rutīna, apostāze un citas lietas neuzspēs apdraudēt ticību.

Kristieši bija pret bēgšanu trimdā, apsargu piekukoļošanu, ietekmīgu politiķu iesaistīšanu, uzbrukumu eskortam. Nekāda iejaukšanās nav pieļaujama.

Tā bija viņu ticības apliecība kolizeja skatītāju priekšā. Redziet, jūs, es ticu un tūlīt būšu Debesīs.

Šīs teatrālais vājprāts lika Markam Aurēlijam šādu tiekšanos uz nāvi vērtēt zemāk par stoicisko nāves pieņemšanu.

Bet, kas notiek vēlāk?

Vai kristiešu vajāšanas beidzas vai arī kristieši vairs nevēlas apliecināt ticību mirstot?

Sākas citāda ticības apliecināšana. Ir jāpieder pareizai baznīcai un ticībai, lai nonāktu Debesīs. Vairs nevar tā – pēc kristībām uzreiz lauvu bedre.

Lūk, kāds ir jautājums?

Kas ir mokošāk? Ja pēc uzreiz pēc Kristībām tevi saplosa lauvas ar garantētu nonākšanu Debesīs vai arī 20 gadus kopā ar Roberto un talyc veidot e-BAZNICA?

Vai esot izvēles priekšā mēs joprojām izvēlētos e-baznicu, nevis lauvu bedri?