Ticības nozīme

Kristīgo ētiku nevar izprast vai patiesi novērtēt atsevišķi no ticības. Gan ticība, gan ētika ir atkarīga no saiknes ar Dievu, taču tā nav tikai personīga jeb individuāla saikne. Ikviens kristietis ir Dieva tautas loceklis, t.i., kristīgās sabiedrības un visas pasaules kristīgās baznīcas daļa. Tā kā šo saikni jeb attiecības “dogmatikā” parasti apskata kopā ar citiem kristīgās mācības aspektiem, tad šeit tā tiek pieminēta vienīgi tādēļ, lai uzsvērtu tās nozīmi arī ētikas jautājumos.

Ja pasaulīgās ētikas sistēmas vēl varētu darboties bez noteiktas ticības, tad kristīgā ētika to nevar. Ticībai ir milzīgi liela nozīme, ja vēlamies, lai ētikas principiem ir kāda ietekme uz kristieša darbiem un dzīvi kopumā. Kā to var izskaidrot? Mēs jau minējām personīgas attiecības ar Dievu, kā arī attiecības starp kristiešiem un kristīgo baznīcu. Šīs attiecības skaidri izpaužas vairākos veidos un ar dažādu līdzekļu palīdzību: Kristībā, Dieva Vārdā, Svētajā Garā, Svētajā Vakarēdienā un svēto sadraudzībā, kas šajā gadījumā nozīmē sadraudzību ar citiem kristiešiem. Svētais Gars ir Starpnieks, kas rada atdzimšanu, ticību, taisnošanu un, visbeidzot, atjaunotni un svēttapšanu. Visas šīs dāvanas, ko Dievs dod caur savu Svēto Garu, cilvēks saņem ticībā. Tāpēc ticība ir ļoti svarīga arī ētikā, jo caur ticību garīgo spēku avoti atveras ticīgā ikdienas dzīvē un darbos.

Šos faktus labi izskaidro Augsburgas ticības apliecības apoloģijas 3. artikuls: “Jo, patiesi, ticība nes Svēto Garu un rada sirdīs jaunu dzīvi, tā ir nepieciešama, lai radītu sirdīs garīgu kustību. Un to, kas ir šī kustība, rāda pravietis Jeremija 31:33, sacīdams: “Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs”. Tādēļ, kad esam taisnoti ticībā un atdzimuši, mēs sākam bīties un mīlēt Dievu, lūgt Viņu, gaidīt no Viņa palīdzību, pateikties Viņam, slavēt Viņu un paklausīt Viņam ciešanās. Mēs sākam arī mīlēt savu tuvāko, jo mūsu sirdīs ir garīga un svēta kustība (tagad mūsos caur Kristus Garu pastāv jauna sirds, prāts un gars). Šīs lietas nevar notikt, kamēr neesam taisnoti ticībā un atjaunoti saņemam Svēto Garu: pirmkārt, tāpēc ka bauslību nevar turēt bez Kristus (pazīšanas); un tāpat bauslību nevar turēt bez Svētā Gara. Bet Svēto Garu saņem ticībā, saskaņā ar Pāvila Gal. 3:14 teikto: “Ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu.”“