Nāves grēks aizšķērso ieeju Debesu valstībā

Taisno cilvēku darbi būtu nāves grēki, ja paši taisnie nepaliktu patiesā dievbijībā un nebītos darīt nāves grēkus.

Jo pēc taisnības būtu jābaidās paļauties uz saviem darbiem; tas nozīmētu dot godu sev pašam, nolaupot to Dievam. Bet tā būtu pilnīga aplamība: patikt sev pašam, baudīt savu patību, pielūgt sevi kā elku. Bet tā arvien vēl rīkojas katrs, kas ir savtīgs un nepazīst dievbijību. Kam ir dievbijība, tas nav savtīgs; viņš neatrod neko patīkamu sevī pašā, bet atrod to Dievā.

No otras puses, tas kļūst skaidrs caur psalma vārdiem: “Neej tiesā ar savu kalpu” (Ps.143:2) un “Es sacīju: “es izsūdzēšu tam Kungam savus pārkāpumus!” (Ps.32:5). Šeit nav runāts par kādiem piedodamiem grēkiem, jo ir teikts: “Piedodamus grēkus nav nepieciešams izsūdzēt un nožēlot.” Tātad tie ir nāves grēki, un “visi svētie lai lūdz par tiem” – arī svēto darbi ir nāves grēki. Bet svēto darbi ir labi darbi. Tādēļ tie ir uzslavas cienīgi vienīgi tad, ja kalpo dievbijīgas un pazemīgas atziņas labā.

Treškārt, mūsu Kunga lūgšana saka: “Piedod mums mūsu parādus!” (Mt.6:12). Tā lūdz svētie, un tātad – parādi, kuru dēļ viņi lūdz, ir viņu labie darbi. Tie tomēr ir nāves grēki – to norāda sekojošie vārdi: “Ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos” (Mt.6:15). Redzi: tie ir tādi grēki, kas paliek nepiedoti un apsūdz tevi, ja ši lūgšana nenāk no patiesas sirds un nepiedod citiem.

Ceturtkārt, tas neapšaubāmi izriet no vārdiem: “Nemūžam Debesu valstībā neieies neviens, kas nesvēts” (Atkl.21:27). Bet viss, kas aizšķērso ieeju Debesu valstībā, ir nāves grēks (vai ari vārdi “nāves grēks” jādefinē citādi). Turpretī piedodamie grēki traucē ceļā uz Debesu valstību, jo tie aptraipa dvēseli.