Apliecība – aizsargs pret maldu mācībām

Jau Jaunas Derības laikā draudzēm pievienojas cilvēki, kas sludināja maldu mācības. Pāvils un citi apustuli nepiekristu modernajam viedoklim, ka nav tik svarīgi, kam cilvēks tic, galvenais – ka tic. Bieži gadās dzirdēt apgalvojumu: “Mācība nav svarīga, galvenais ir dzīve.”

Apustuļi nevarēja pieņemt šādu viedokli. “Bet, ja ari mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal.1:8)

Situācija neuzlabojās arī pēc apustuļu nāves. Arvien no jauna parādījās viltus mācītāji. Daži gribēja kristietību sapludināt ar Austrumu mistiskajām reliģijām, citi gribēja to apvienot ar grieķu filozofiju. Vēlāk viņi nodarbojās ar Kristus dievišķības jautājumu. Lai atceramies kaut vai Ārija mācību, ka Dieva Dēls nav no Dieva dzimis, bet gan tāds pats radījums kā mēs visi. Ja šis uzskats būtu ņēmis virsroku, šodien neviens vairs nepieminētu Kristīgo Baznīcu. Augšminēto iemeslu dēļ Baznīcai vajadzēja sagatavoties aizstāvībai. Baznīcai bija jāparāda sava ticība rakstiskā veidā. Tai vajadzēja apliecināt patieso Bībeles mācību par Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu. Tā radās senbaznicas apliecības raksti vai simboli.

Daži, piemēram, Garborgs darba “Studenti no laukiem” – apgalvo, ka Ārija sakāves iemesls bija imperators: ja viņš būtu atbalstījis Āriju Nīkajas koncilā, Jēzus netiktu uzskatīts par Dievu. Nekas nevar būt tālāk no patiesības. Pirmkārt, Nīkajas koncilā “nenolēma”, ka Jēzus ir Dievs. Baznīca tam bija ticējusi un to apliecinājusi gandrīz 300 gadus. Nīkajas koncilam vajadzēja formulēt savu ticību pret jauno herēzi, kas bija spējīga sagraut ticības pašus pamatus. Otrkārt, imperatora pozīcijas nemaz nebija tik ietekmīgas, kā tas tika uzskatīts. Imperatori bieži nostājās Ārija pusē un bargi vērsās pret tiem, kas aizstāvēja ortodokso viedokli. Tas uzvarēja nevis tāpēc, ka tam bet pieslējās imperators, par spīti opozīcijai.

Līdzīga situācija bija izveidojusies reformācijas laikā. Tomēr Jēzus dievišķība nebija galvenais strīdus ābols. Šis jautājums jau bija atrisināts senbaznīcas lielajā garīgajā cīņā. Galvenais jautājums bija glābšanas ceļš. Viduslaikos šī mācība bija pārklājusies ar biezu putekļu kārtu un Romas katoļu doktrīna par “taisnošanu caur darbiem” izplatījusies visā Baznīcā.

Taču Evaņģēlija vēsts par Dieva žēlastību Jēzu Kristu tika atkal no jauna atklāta, un lielākā Baznīcas daļa uzņēma šo svaigo pasludinājumu ar pateicību. Draudzes piedzīvoja garīgu atjaunotni visur, kur šī vēsts tika uzņemta. Pāvesta atbilde bija mēģinājums mobilizēt politiskos spēkus pret evaņģēliskajām draudzēm. Apliecinot patieso Bībeles mācību, radās Augsburgas ticības apliecība.

Lai gan bieži tiek apgalvots, ka luterāņu reformatori atšķēlās no Baznīcas, tā nav taisnība. Evaņģēliskie ticīgie vienkārši apliecināja Bībeles patieso mācību. Tas bija pāvests un viņa Baznīcas sekotāji, kas sašķēla kopību, novērsdamies no patiesības, atsacīdamies atzīt savu maldīšanos.

Luterāņu reformatori neveidoja jaunu Baznīcu. Mēs nepiederam pie Baznīcas, kas iesākās pirms 500 gadiem. Mēs piederam pie tās pašas Baznīcas, pie kuras savā laikā piederēja Ambrozijs, Augustīns un Bernārs no Klervo. Pāvestam un viņa sekotājiem jānes atbildība par apgalvojumu, ka viņi ir “mātes baznīcas” patiesie bērni, kaut gan ir novērsušies no patiesās Baznīcas mācības, kas ir Bībeles mācība.