Mācītājam smadzenes kūp

Noklausies šo e-publikāciju

e-pāvests daloties savās atmiņās, bieži piemin kādu kādas baznīcas garīdznieku, kurš būdams teoloģijas students nu jau likvidētajā akadēmijā e-minencei ieteica lasīt Vienprātības grāmatu un uzmanīgi klausīties visusvētīgā lekcijas.

“Ļoti dedzīgs un perspektīvs luteriskās reformācijas aizstāvis un cīnītājs pret kriptopāvestiešiem,” nodomāja e-firziķis.

Taču līdz nepazīšanai minēto garīdznieku transformēja komandējums uz lielu salu līdzi tētim. e-pāvests gan nezināja stāstīt kā tieši tas tika panākts. Bet viņa atmiņā spilgti palikušas krasās pārmaiņas minētā garīdznieka pārliecībā.

Pēkšņi viņš sāka akadēmisku izpēti jautājumā par četriem noslēpumiem, tādējādi saviļņojot tēti līdz tādai pakāpei, ka jaunais censonis strauji tika virzīts no provinces uz apdzīvotāku vietu un plikpaura amatu.

Viņa tālākas pūles romiskās kārtības ieviešanā un nostiprināšanā nepalika bez augļiem – nu viņš bija pašā tēta sēdekļa pakājē, un arvien biežāk bija sastopams zināmas ēkas draudzīgajos gaiteņos.

Nu viņš atkal ir piesaistījis e-pāvesta uzmanību ar aktivitātēm e-vidē.

Nav zināms vai arī šoreiz tētis būs iepriecināts – tagad, kad degošā galva apmeties klusas un ziedošas kūrortpilsētas bibliotēkā, lai turpinātu stūrēt spārnoto kuģi viņiem vien zināmā virzienā ar sekojošiem e-vēmekļiem:

Reformācija: Reiz Luters ar Dievu sarunāja taisīt reformāciju. Dievs norunātajā laikā atnāk – a Lutera nav! A šis ar Amsdorfu pagrabā dzer alu. Nu neko, Dievam nācās reformāciju taisīt pašam.

Ieroči: Luters, tīri teoloģiski, bija dikti gudrs, tāpēc vicināja uz katoļiem Šmalkaldes Artikulus. A katoļi, tīri teoloģiski, nebija tik dikti gudri, tāpēc vicināja uz Luteru dūrītes.

Meklējumos: Luters tik dikti gribēja atrast Dievu, ka uzrāpās vīģes kokā. Skatās – tur jau Caķejs priekšā. “Labi”, nodomāja Luters, šļūkdams pa stumbru lejā, “pamēģināšu kaut vai savā tornī.”

Prasme: Luters tik dikti reformēja, ka bija spiests visādi slapstīties un maskēties. Reiz viņš uzdevās tik nepazīstams, ka pat viņa draugs zīmētājs Krānahs viņu uzzīmēja, bet pats domāja, ka ir uzzīmējis junkuru Jogurtu.

Izlasīja: Reiz Luters iet gar tingel-tangeli un ierauga suņu dresētājus. Bet kaut kas viņos šķiet tāds, tā kā pazīstams… “Laikam bijušie mācītāji”, nodomā Luters, “būs izlasījuši lielo katehismu. Nu, vai, vismaz, priekšvārdu.”

Mesa: Luters mēdza celties rīta agrumā, 100 stundas lūgt Dievu un tad līdz tumsai reformēt. Viendien viņš tiek pie dievkalpojuma kārtības un to luteriski noreformē. Luterāņi atnāk, apskatās un bļauj: “Neluterisks dievkalpojums! Roma!”. Luters smej.

Tintnīca: Luters reiz skatās: gar paksi lien viens melns, tāds riebīgs, līku degunu, kaut kādi papīri rokā. “Velns”, nodomā Luters, un kā-ā-ā laiž šim ar tintnīcu… Izrādās Melanhtons.

1530.: Reiz Amsdorfs iet pa Augsburgu, tāds izslāpis, bet sirsnīgs, un ierauga Luteru stāvam reihstāga vidū. “Ko tu te stāvi?” viņš vaicā, “labāk nāc dzert pagrabā alu!”. “Te es stāvu un citādi es nevaru” – stingri atsaka Luters.

CA: Luters, neluterisku un luterisku domstarpību nomocīts, piesēžas un saraksta Vienprātības Grāmatu. “Nu gan luterāņi atnāks, to izlasīs un vairs nekad nekašķosies un nešķelsies.” Velns smej gar zemi.

Raksti: Luters ar ogli uzšņāpj uz sienas: “Es esmu kristīts!” Melanhtons, tāds riebīgs, līku degunu, pa kluso apakšā uzraksta: “Mene, mene, tekel, upharsin!”. Nu Luteram bikses pilnas.

Ods: Kalvins ar Cvingliju, no Lutera saskatījušies, arī grib reformēt, bet ods lidinās virs galvas un traucē. Šie abi nu lēkā, vicina rokas, mēģina noķert, bet nekā. Ienāk Luters, ierauga šos un pie sevis noburkšķ: “Jūsmotāji, bez rakstiem grib satvert” – un “hlop” odam ar Bībeli.

Bezmiegs: Luters mokās ar bezmiegu, bet aizmieg un redz sapnī, ka ir Tecels, kas karo pret Luteru, bet aizmieg un redz sapnī, ka ir Luters, kas karo pret Eku, bet nevar aizmigt, jo mocās ar teoloģisku bezmiegu, jo visa baznīca ir aizmigusi…

Argumenti: Luters gatavojas teoloģiskam disputam – visa māja kājām gaisā, bērni raud, Katiņa pleķainiem vaigiem. Melanhtons, tāds riebīgs, līku degunu, šim prasa: “A teoloģiski argumenti tev ir?” – “Cūkas ir, ēzeļi ir, vēl kāds nejēga – gan pietiks”, noskalda Luters.

Brūkss: Luters atgriežas mājās no teoloģiska disputa un skaļā balsī dzied, kājas augstu marša solī cilādams: “Springtaim fӧr Lutēr unt džērmanī…ai…cvai… vintēr fӧr Cvinglī unt švā-ā-aic”.

Paviesojās: Melanhtons, tāds riebīgs, līku degunu, sēž un raud. Amsdorfs, tāds izslāpis, bet sirsnīgs, prasa: “Ko raudi, Fiļa? Varbūt alu gribi pagrabā iedzert?” Melanhtons, caur asarām: “Luters aizbrauca ciemos uz LELB, paviesojās mācītāju konferencē, atbrauca un nošāvās.”

Var: Melanhtons, tāds riebīgs, līku degunu, šķirsta kārtējos Lutera artikulus un burkšķ: “Vai ta nu galīgi bez bīskapiem var iztikt?” – “Var,” attrauc Luters. “Kad viesojos LELB, šie tur, izrādās, jau kur tas laiks iztiek i bez bīskapiem, i bez vadības, i nekas!”

Pārskatījās:Luters iet gar Virsvaldi M. Pils ielā, pamet acis uz augšu, a tur logā kaut kas balts spoži mirdz saulē un tā kā uz violetu lāsmo. “Dimants,” nodomā Luters. “Pats tu Dimants!”, nodomā Vanags.

Disputs: Melanhtons, tāds riebīgs, līku degunu, iet gar ēku un pa atvērtu logu dzird: “Cūkas! Ēzeļi! Nejēgas!” – “Luters atkal teoloģiski disputē”, nodomā Melanhtons un klusiņām aizlavās tālāk.