Evaņģēlijs un politika

Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem pasludināt evaņģēliju “visai radībai.” [Mk.16:15] Pēc tam apustuļi devās pasaulē sludināt Jēzu Kristu, kurš ticis krustā sists mūsu grēku dēļ. Tieši vēsts par grēka piedošanu Kristū ir Evaņģēlija sirds.

Jēzus nesūtīja mācekļus pasaulē izlabot sabiedrības kļūdas. Rūpes par šīs pasaules lietām nebūt nav baznīcas uzdevums. Tas ir valsts uzdevums.

Baznīca un sabiedrība ir divas atšķirīgas lietas. Sabiedrībai pieder visi cilvēki, bet Bībelē minētajām draudzēm [baznīcām] piederēja tikai tie, kas bija kristīti un apliecināja Evaņģēliju.

Bībelē nav minēts neviens piemērs, kad baznīca centusies piespiest sabiedrību uz pārmaiņām. Tāpat Bībelē nav minēts neviens piemērs, kad baznīca piekāpjas sabiedrības un tās vadītāju prasībām saistībā ar baznīcas mācību un draudžu ticības apliecībām.

Evaņģēlija uzdevums ir vest cilvēku sadraudzībā ar Dievu, tādēļ tas šķīstī cilvēku ar grēku piedošanu. Šādai sirdij Dievs atklāj savu gribu, un cilvēks iemīl savu tuvāko un kalpo viņam. Viņš mīl savu tuvāko, jo mīl Dievu. Baznīca to var sagaidīt no katra sava ticībā locekļa. Bet sabiedrībai ar šādu pieeju nav iespējams tuvoties, jo sabiedrībā valda likums.

Kristietis ir divu valstību pilsonis. Viņš ir pilsonis Dieva žēlastības valstībā un pasaulē. Dieva un savas sirdsapziņas dēļ kristietim ir jātiecās pēc izmaiņām sabiedrībā. Bet viņam vienmēr jāatceras kā vārdā viņš to dara. Proti, kristietis var iesaistīties politiskajā darbībā kā indivīds un valsts pilsonis kristietis, nevis pamatojoties dalībai draudzē.

Politika nav baznīcas darīšana. Sabiedrībai ir sava kārtība politiskai darbībai. Tieši šie līdzekļi kristietim jālieto, lai pieņemtu lēmumus un likums, kas ir atbalstāmi no morālā viedokļa, kā arī kalpo visas sabiedrības kopējam labumam.

Sabiedrību nav iespējams pārvaldīt ar Dieva Vārdu, jo Dievs savu Vārdu tai nav devis. Valstij ir dots likums un zobens, un tas valda gan pār ticīgajiem, gan neticīgajiem. Baznīcai Dievs ir devis vienīgi Vārdu un Sakramentu, un tikai ar šiem var vadīt ticīgās sirdis ticības lietās.

Bet kā tad ar valsts un baznīcas dialogu? Vai mums kā baznīcai būtu jāiesaistās dialogā ar valsti par reliģiskās brīvības un ētiskajiem jautājumiem?

Vai tad Jēzus jau Poncijam Pilātam nestāstīja par divām valstībām [Jņ.20:33-37]? Vai apustulis Pāvils neliecināja par Kristu Fēstam [Ap.d.24:24-25]?

Protamas, tādā jautājumā kā aborti, mēs mīlestības vadīti, varam lūgt sabiedrību uzklausīt mūsu liecību [Ef.4:11; 5:1-2].

Mēs nedrīkstam aizmirst principus sākot ar to, ka baznīca ir šķirta no valsts, bet mēs arī nedrīkstam pieļaut, ka šie principi nomāc mīlestību, kas ir visu likumu un kārtības sirds.