Demokrātiska valsts: Lāsts
Apstākļi ir nomākuši cilvēkus. Mēs neesam spējuši tikt ar tiem galā. Tieši tāpat, kā valsts un politika ir kļuvusi par bezpersonisku realitāti, par tādu kļuvuši arī darbs un ekonomika.
Bezpersoniskais rada necilvēcisko. Tādējāi plaukst un zeļ varas demonija. Makroekonomikas un makroindustrijas necilvēciskās varas pārmākts, cilvēks neredz citu iespēju, kā kapitulēt valsts priekšā. Cilvēks ir radīts ar tam piemītošu vēlmi saskatīt notiekošajā jēgu. Jēgas meklējumos atklājas cilvēka kulturālā inspirācija. Šai jēgai ne vienmēr jāmanifestējas materiālā rezultātā. Visaugstākā vērtība piemīt dzīves mīklas atminējumam. Taču tad, kad strādājam ar materiālās pasaules izejvielām, arī jēgai jāparādās materiālā rezultātā. Dziņa pēc rezultātiem ir tikpat lielā mērā ideāla kā vēlme strādāt.
Te varētu iestarpināt altruismu – darbs citu labā, nedomājot par rezultātu kā par ieguvumu sev pašam.
Ja mūsu spēkos būtu tādas sabiedrības izveidošana, kurā nevienu nenodarbinātu domas par paša ieguvumu no sava darba pūliņa, ber kurā ikviens ar prieku lietu sviedrus un ļautu pēc tam kopībai baudīt rezultātu, tad mēs būtu sasnieguši pilnību. Faktiski gan privātajā biznesā, gan valsts sektora var sastapt šādus pašaizliedzīgus un nesavtīgus darbiniekus – tie ir ļaudis, kas savu prieku rod tajā, ka viņu darbs noder citiem, sabiedrībai.
Vai ir iespējama cilvēcīga valsts? Tas, kas atbildēs apstiprinoši, nonāks neizbēgamā pretrunā ar valsts pasaules uzskatu un pieredzi. Tas, kurš atbildēs noliedzoši, iznīcinās cilvēces cerību. Neviens nav uzdrošinājies atbildēt apstiprinoši.
Cilvēki ir pieraduši paciest valsts zemiskumu, neraugoties uz to, ka viņiem pret cita veida ļaužu kopībām joprojām ir augstas prasības un diendienā acu priekšā ir milzīgā atšķirība starp valsti un šīm pārējām kopībām. Visu šo kopību – sākot ar baznīcu līdz pat visparastākajai interešu grupai – uzskatu pamatā ir tas, ka ikviens akceptē ideālās prasības. Ja tās ir pārkāptas, ir izdarīts grēks pret konkrētās institūcijas garu. Pašu šo garu izdarītais grēks nekad neskar un neaptraipa. Valsts turpretī nemitīgi rada sevi necienīgu un aptraipās, tā vēršas pret ētiku un likumu tāda mērā, ka tas nozīmē dabiskā stāvokļa ielaušanos jebkurā kultūras izpausmēs.
Šis jau ir iepriekšminētais lāsts, kas valstij bija jāuzņemas, lai tā vispār varētu pastāvēt. Tas izriet no pašas varas būtības. Rezultātā – valsts nevar kļūt cilvēcīga, tā ir un paliek vara.
Ieskaties