Palikt neievainotiem

Noklausies šo e-publikāciju

“Redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej.” [1.Moz.28:15]

Šim piemēram jākalpo, lai mēs kļūtu labāki un atzītu lielo Dieva žēlastību, kas mums atklāta un dāvāta Evaņģēlijā. Jo ar Vārda palīdzību mums tiek pasludināta grēku piedošana, un pēc Kunga Kristus pavēles mums tiek sacīts: es tevi kristīju; es tev dodu Kristus miesu un asinis, ar varu izrauju tavu dvēseli no velna rīkles; es tevi izglābju no mūžīgās nāves un pazušanas, daru tevi par Dieva bērnu un mūžīgās dzīvības mantinieku.

Bet kurš gan no mums visiem tam tic tik stipri, kā vajadzētu? Vēl jo mazāk mēs to spējam aptvert; mēs šādas lietas varam saprast tikai tik labi, cik spējam. Un mums patiesi ir jānomirst šādā ticībā, citādi zaudēsim savu pestīšanu un ne mirkli nespēsim palikt neievainoti, stādamies pretī velnam; jo viņš briesmīgi trako, ir ļauns un saniknots, dzirdēdams, ka tiek mācītas tādas lietas; viņš vajā tos, kas šo mācību sludina, tāpat arī tos, kuri to uzklausa un uzņem.

Bet mums šis pasludinājums jāuzklausa ar pateicīgām sirdīm un ar prieku, un kaut vāji, tomēr tam jātic. Mēs nedrīkstam pret šo mācību cīnīties un to zaimot, vajāt, noraidīt vai noliegt.

Kā lai es to daru? Atbilde: es ticu Ābrahama Pēcnācējam, Dieva Dēlam. Šī ticība ir mūsu uzvara, kas uzvar pasauli (1.Jņ.5:4), uzveic velnu un izposta elles vārtus (Mt.16:18).