Negrozāms darbs

“[Īzāks] sacīja: “Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību.” [1.Moz.27:25]

Te tiek jautāts: kādēļ Īzāks nav atsaucis savu svētību, ja jau Jēkabs to paņēmis ar viltu?

Mums nav jādomā, ka Īzāks, būdams izbijies pār mēru, būtu gribējis svētību atsaukt, – viņš labi zināja, ka šī svētība ir Dieva darbs un dāvana, kam jāpaliek nemainīgai un negrozāmai.

Tāpat arī, ja es kādu kristīju, mana griba un sirds ir pilnīgi pārliecināta, ka patiesi gribu viņu kristīt; ja nu tas, kurš tiek kristīts, ir rīkojies ar viltu, es tomēr esmu viņam devis patiesu Kristību, kas nav mana, bet patiesi ir Dieva darbs.

Tā arī Īzāks ir sacījis: “Es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts.” [1.Moz.27:33] To Īzāks iepriekš pie sevis ir stingri nolēmis, un ne bez īpaša padoma un nolūka viņš svētības došanu ir novilcinājis līdz pašām sava mūža beigām. Tādēļ Īzāks ir pārliecināts, ka, svētīdams Jēkabu, ir teicis galīgo spriedumu un tas teikts un apstiprināts pēc Dieva pavēles. Tā ir bijusi tā pati svētība, ko Īzāks bija mantojis no tēviem – Ādama, Noas, Ābrahāma un citiem.

Šādi vārdi nevar un nedrīkst tikt mainīti, jo Dievs savas dāvanas nemaina. Viņš neatsauc nedz Kristību, nedz absolūciju, nedz arī citas dāvanas, ko devis mums savā vārdā: ja Viņš man piedod manus grēkus, tad tie patiesi ir piedoti.