Kristiešu īstās mājas ir Debesīs

Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu. [Fil.3:20]

Draudzei Filipos, kurai sūtīta šī vēstule, nebija grūti saprast apustuļa vārdus par “mūsu piederību”. Filipu pilsēta bija romiešu kolonija, kur pēc dienesta beigšanas uz dzīvi apmetās daudz kareivju. Šie cilvēki mitinājās Filipos, kaut arī viņiem bija Romas impērijas pilsonība.

Pāvils raksta, ka ar mums, kristiešiem, ir līdzīgi. Mēs dzīvojam uz zemes, bet mūsu īstās mājas un dzimtene ir debesīs. Tur ir mūsu patiesā pilsonība, pat ja mēs tur vēl neesam nonākuši.

Mūsu Kungs Jēzus Kristus mājo Savā valstībā, uz kuru mēs raugāmies un no kurienes gaidām Viņa atnākšanu.

Ticībā kristieši jau tagad ir pestīti un kļuvuši par Dieva bērniem. Mūsu glābšana ir no žēlastības ticībā, un tas nav no mums, bet tā ir Dieva dāvana [Ef.2:8]. Savukārt citās Bībeles vietās runāts par mūsu glābšanu nākotnē [1.Tes.1:10; Tit.2:13], kad Jēzus nāks kā Glābējs, piepildot mūsu pestīšanu Debesu mājās.

Šai domai ir jāizstaro īpaša gaisma pār mūsu ikdienu – pār mūsu mājām, darbiem, draugiem, kristīgiem pienākumiem un mūsu mīļo tēvzemi. Bet, neraugoties uz šīszemes darbiem un saistībām, mūsos mīt dziļa pārliecība, ka pasaule nav mūsu īstās mājas. Mūsu dzimtene ir debesīs pie Dieva labās rokas, pie mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus, kas reiz nāks, lai ņemtu mūs pie Sevis.

Ja patiesi ticēsim šai Bībeles patiesībai, tad arī daudzas briesmīgas un tracinošas šīs pasaules nelaimes spēsim pieņemt kā mazas un nenozīmīgas.

Ir svētīgi un brīnišķīgi, ja mūsu domas saistās pie Debesu mājām.