345. Kādam nolūkam mūsu Kungs Jēzus Kristus lieto Vakarēdiena atribūtus?


Svētdarīšanas definīcija

Grēcinieka attaisnošanai nekavējoties seko viņa svētdarīšana jeb atjaunošana (Rom.5:1-5). Tas nozīmē, ka attaisnotais grēcinieks novēršas no grēka un kalpo Dievam ar saviem labajiem darbiem (Rom.12:1-2; 1.Tes.4:3-7; 5:23; 1.Pēt.1:15; Rom.13:13-14). Terminu svētdarīšana, tāpat kā daudzus citus teoloģiskus terminus, mēdz lietot gan šaurākā, gan plašākā nozīmē.

Svētdarīšanas definīcija


Svētdarīšana plašākā nozīmē sevī ietver visas tās dievišķās žēlastības darbības, ar kuru palīdzību Svētais Gars no grēka pievērš cilvēku svētumam un no kalpošanas sātanam – svētai, laimīgai kalpošanai Dievam (Ebr.13:12; Ap.d.26:18). Citiem vārdiem, svētdarīšana plašākā nozīmē saistās ar visiem tiem Dieva darbiem, ar kuru palīdzību Viņš nošķir grēcinieku no pazudušās un nolādētās pasaules, padarot viņu par savu bērnu. Tādi darbi ir, piemēram, ticības izraisīšana, attaisnošana, svētdarīšana šī vārda šaurākajā nozīmē, jeb iekšējas izmaiņas cilvēkā, pateicoties kurām šis cilvēks top svēts, viņa uzturēšana ticībā līdz pat galam un viņa galīgā pagodināšana pēdējās tiesas dienā (2.Tes.2:13; 1.Pēt.1:2).

Šī termina plašākajā nozīmē kristieši Rakstos tiek dēvēti par aicinātiem (Rom.1:7; 1.Kor.1:2), jeb par cilvēkiem, kurus Dievs ir žēlīgi apveltījis ar ticību, taisnojis un ievedis savā valstībā, kurā Viņš vēlas tos uzturēt līdz pat mūsu Kunga Jēzus Kristus dienai (Fil.1:3-6). Luters terminu svētdarīšana tā plašākajā nozīmē lieto Lielajā katehismā , kur viņš saka:

“Es ticu, ka Svētais Gars mani dara svētu, par ko jau liecina Viņa vārds. Bet kā Viņš to dara jeb kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem? Atbilde: ar kristīgo Baznīcu, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu.”

Arī Kvenšteds raksta:

“Termins svētdarīšana reizēm tiek lietots plašākā nozīmē, tajā ietverot arī attaisnošanu, kā Ef.5:26; Ebr.10:10; tomēr citkārt tas tiek lietots šaurākā nozīmē, kā Rom.6:19-22; 1.Tes.4:3-4, 7.”

Svētdarīšana šaurākā nozīmē apzīmē ticīga cilvēka iekšēju garīgu pārveidošanos, kura seko attaisnošanai un ir nesaraujami saistīta ar to (Rom.6:22; 2.Kor.7:1). Runājot par attaisnošanas un svētdarīšanas secību, Konkordijas formula saka:

“Tāpat ir arī jāsaglabā un jāievēro pareiza ticības un labo darbu secība, kā arī attaisnošanas un atjaunošanas jeb svētdarīšanas secība. Jo labie darbi nenāk pirms ticības un svētdarīšana nenāk pirms attaisnošanas. Bet vispirms Svētais Gars ar Evaņģēlija starpniecību mūs atgriežot izraisa ticību. Ar tās palīdzību mēs gūstam Dieva žēlastību Kristū, kura mūs taisno. Tad, pēc attaisnošanas, Svētais Gars viņu arī atjauno un svētdara un no šīs atjaunošanas un svētdarīšanas arī seko labo darbu augļi.”

Mainīt šo secību un padarīt svētdarīšanu tās šaurākajā nozīmē par attaisnošanas cēloni (pāvestieši) nozīmētu atsacīties no kristīgās ticības centrālās mācības un pamatot pestīšanu savos darbos (Gal.5:4). Attaisnošana un svētdarīšana tik tiešām ir nesaraujami saistītas, tomēr tās abas nedrīkst jaukt kopā. Attaisnošana ir svētdarīšanas avots. Mācīt pretējo nozīmētu mācīt antikristīgu mācību par attaisnošanu no darbiem, tādējādi apdraudot gan attaisnošanu, gan svētdarīšanu.

Ticības taisnība, pateicoties kurai cilvēks kļūst par kristieti, atrodas ārpus cilvēka; jo Dievs pasludina bezdievu par taisnu Jēzus dēļ (Rom.4:5). Turpretī svētdarīšana norisinās pašā cilvēkā un pateicoties tai viņš tiek pārveidots par svētu būtni (2.Kor.7:1). Iekšējā taisnība jeb dzīves taisnība nepavisam daļa no pieskaitītās taisnības (Fil.3:9), bet gan seko attaisnošanai (Rom.6:14; Tit.3:7-8).

Baznīcas valodā termini svētdarīšana un atjaunošana parasti tiek lietoti kā sinonīmi. Svētdarīšana ir atjaunošanās, jo ticīgais tajā uzsāk jaunu dzīvi; atjaunošanās ir svētdarīšana, jo ticīgā cilvēka jaunā dzīve ir svēta. Mūsu ticības apliecības vietām runā par svētdarīšanu un labajiem darbiem kā par cēloni un sekām. Šādā gadījumā svētdarīšana tiek uztverta kā svētuma princips, kurš ir pamatā visiem labajiem darbiem (Gal.5:25-26, 22).

Tomēr pēc savas būtības ticīga cilvēka labie darbi ir tas pats, kas svētdarīšana, kura, ja mēs to apskatām konkrēti, izpaužas kā atsevišķi labie darbi, ticīgajam vai nu apspiežot ļaunās iegribas, vai pildot to, kas ir labs. Svētdarīšana, apskatot to konkrēti, nekad nav bezdarbīgs stāvoklis vai īpašība, bet gan pastāvīga, nepārtraukta darbība, jo ticīgajā allaž darbojas Svētais Gars (Tit.2:11; Gal.5:22-25).

Runājot par ticību, kura ir svētdarīšanas tiešais kauzatīvais princips, Luters pamatoti saka:

“Tas, kas mums ir dots ticībā ir kaut kas tik ir dzīvs, darbīgs, aktīvs un spēcīgs, ka tas nemaz nevar pastāvīgi nedarīt labu! Tas arī nejautā, vai labie darbi ir vajadzīgi, bet dara tos bez vaicāšanas.

Ticība ir dzīva, bezbailīga uzticēšanās Dieva žēlastībai, kura ir tik nešaubīga, ka cilvēks būtu ar mieru tās dēļ mirt tūkstots reižu.

Un, pateicoties tam, cilvēks kļūst gatavs ar prieku darīt ikvienam labu un visiem kalpot, un mīlestības vārdā visu paciest, un slavēt Dievu, kurš ir viņam sniedzis šo žēlastību, tā kā nav iespējams nodalīt labos darbus no ticības, tāpat kā nav iespējams no uguns nodalīt karstumu un gaismu.”

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.