Svētdarīšanas izraisītājcēlonis

Noklausies šo e-publikāciju

Kā Dievs savā visvarenajā spēkā rada cilvēkā ticību (Ef.1:19; Jņ.6:29), tāpat Viņš arī izraisa ticīgajā svētdarīšanu, kas ir ticības auglis (1.Tes.5:23-24; 1.Kor.3:16; 6:19; Ef.2:10). Tomēr mēs atsevišķi izdalām atgriešanos un svētdarīšanu, jo pirmajā cilvēks ir pilnīgi pasīvs, bet otrajā viņš sadarbojas ar Svēto Garu.

Tomēr šī sadarbošanās ir jāizprot pareizi. Tā nav saskaņota ar Svētā Gara darbību, bet gan pakļauta tai. Citiem vārdiem, svētdarīšanā cilvēks līdzdarbojas tādēļ un tik lielā mērā, cik viņā darbojas Svētais Gars (Rom. 8:14; Gal.5:16-18). Tādēļ ikvienu jaunu garīgu impulsu, kurš rodas ticīgā cilvēkā, ikvienu viņa paveiktu labu darbu viņā izraisa un īsteno Svētā Gara žēlīgais spēks (Fil.1:6; 2:13).

Konkordijas formula šajā sakarā pamatoti raksta:

“Tiklīdz kā Svētais Gars [..] ar Dieva Vārda un sakramentu starpniecību ir sācis mūsos savu atdzemdināšanas un atjaunošanas darbu, nav šaubu, ka mēs Svētā Gara spēkā varam līdzdarboties un tas mums arī ir jādara, lai arī mēs joprojām esam gaužām vāji. Taču tas nenotiek mūsu miesīgajā, dabiskajā spēkā, bet gan jaunajā spēkā un izmantojot jaunās dāvanas, kuras Svētais Gars ir licis mūsos atgriešanās brīdī, kā mūs pamudina arī Sv. Pāvils, lai mēs nebūtu Dieva žēlastību veltīgi saņēmuši (2.Kor.6:1). Taču tas ir jāsaprot vienīgi tā, ka atgrieztais cilvēks dara labu vienīgi tik lielā mērā un tikmēr, kamēr Dievs viņu valda un vada, un ka tiklīdz Dievs novērš no Viņa savu žēlīgo skatu, viņš ne uz mirkli nespēj būt paklausīgs Dievam. Bet, ja tas tiktu izprasts tā, [..] ka atgrieztais cilvēks sadarbojas ar Svēto Garu līdzīgi tam, kā divi zirgi velk vienu pajūgu, tad to nekādā ziņā nevarētu pieļaut, nenodarot ļaunumu Rakstiem.”

Tātad, ne tikai atgriešanās, bet arī svētdarīšana ir atkarīga vienīgi no Dieva žēlastības (2.Kor.5:17-18; 3:5) Šai dižajai patiesībai, kura ir tik skaidri atspoguļota Rakstos, būtu jāpamudina ikvienu ticīgo pastāvīgi pieaugt savā svētdarīšanā (Rom.6:14; 2.Kor.7:1; Ebr.12:1-2).