Harizmāte

Kādu vakaru braucu mājās no lūgšanu grupiņas. Mēs bijām jauki pasēdējuši, paslavējuši, padziedājuši, ar vienvārdsakot bijām tā kārtīgi izkopuši sadraudzību ar mīļotajiem brāļiem un māsām. Ak, cik viņi visi mīļi un jauki. Katru reizi mēs viens otru stiprinām ar vārdiem “esi svētīts brāli/māsa! Dievs tevi mīl! Es lūgšu par tevi!” Ne vienmēr, protams, mēs lūdzamies par tiem, kuriem tā sakām, bet vai tas ir svarīgi? Galvenais taču ir dzirdēt un teikt mīļus vārdus.

Grupiņās gan mēs dikti lūdzamies, dikti, reizēm pat 3 stundas no vietas un visu laiku gandrīz valodās. Dažreiz jau piemirstas par ko mēs sākumā aizlūdzām, bet Dievs jau zina visas mūsu lūgšanas pirms mēs lūdzam, tāpēc es nekad nesaspringstu, ja vispārējā troksnī arī nedzirdu ko grupiņas vadītājs saka latviski. Domas gan man reizēm aizmaldās lūgšanas laikā. Kauns jau teikt, bet tās aizmaldās uz to vietu, kur stāv brālis – grupiņas vadītājs. Bet tad es sevi apsaucu ar Dievvārdu : “Jēzū Kristū nav ne vīrieša ne sievietes” un uz kādu brīdi sātans mani vairs nekārdina. Paldies Tev, Tēvs, ka esi ievedis mani tādu labu cilvēku lokā. Paldies Tēvs, ka es vairs neesmu kā tie citi – mani bijušie draugi no pasaules. Nabadziņi! Es viņiem tā liecinu un sludinu, bet viņi par mani smejas vai dusmojas. Aiaiai, tā nav labi, nav labi aizskart Dieva acuraugu un tādu, kurš padarīts svēts pavisam. Jā, mūsu mācītājs tā saka, ka mēs esam svēti pavisam. Sargā un svētī mani arī turpmāk!

Tikko tā biju padomājusi, tā vilcienā iekāpa 3 nopietna izskata vīri. Mana sirds sāka dobji dauzīties. Viņi izskatījās bīstami. Tramīgi palūkojos apkārt. Vagonā bez manis atradās vēl divas pusaugu meitenes un pašā galā sēdēja večiņa ar grozu. Mīļais Kungs, kaut tikai viņi neapsēstos pie manis – es lūdzos. Bet viņi apsēdās gan. Divi pretī, viens blakus. Šķiet, ka blakus apsēdās visbriesmīgākais. Viņam mati bija nodzīti uz nullīti. Laikam bijušais cietumnieks. UN ja mati vēl nav atauguši, tad droši vien, ka nesen tikai izlaists. Man bija bail.. Sāku lūgties valodās. Bet bailes nepārgāja, kaut arī viņi uzvedās pavisam mierīgi. Sāku skaitīt pie sevis Bībeles pantus, ko atcerējos “Jūs piemeklējis tikai cilvēcīgs pārbaudījums, Dievs neuzliek lielāku pārbaudījumu nekā varam panest, tas Kungs ir mans stiprais vairogs un pils. Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst ne nieka, kaut arī staigāju tumšā ielejā, tomēr ļaunuma nebīstos””

Pretīmsēdošie arī neizskatījās diez ko labāk, par blakussēdētāju. Abi bija melnās brillēs. Viens ar bārdu, izskatās pēc tāda, kurš varētu nodarboties ar biznesu. Ļoti sliktu biznesu. Otrs tāds – žigolo tipiņš, bet ar krustu kaklā. Krusts! Lūk! Man viņiem ir jāliecina. Tēvs viņus man ir atsūtījis, lai es viņiem liecinātu. Nē, es to nevaru – teicu sev. Man bija bail. Bet tad atcerējos rakstu vietu, ka baiļu nav mīlestībā. Mīlestībā? Jā, bet vai es šitādus tipus mīlu? Ko saka gars? Vai es mīlu? Jāmīl ir, jo mīlestība jau nav sajūtas, kā saka mūsu mācītājs. Un ja mīlu, tātad nedrīkstu just bailes.

“Vai jūs ticat Dievam? ” – izdvesu.

“Kādam Dievam?” – pajautāja tas, tikko no cietuma iznākušais.

“Jēzum Kristum, mūsu Kungam un glābējam. Viņš jūs ir atbrīvojis no grēka varas, nomiris par jums un trešajā dienā augšāmcēlies. Atnāciet pie mums uz draudzi, Mums tur ir ļoti jaukas dziesmas, notiek dziedināšanas dievkalpojumi. Dievs grib, lai visi viņa bērni būtu veseli un bagāti. Viens no mūsu līderiem reiz teica, ka pēc 10 gadiem mēs visi šīs draudzes locekļi brauksim ar greznām mašīnām uz dievkalpojumu. Atnāciet gan, jūs kļūsiet pavisam citi radījumi. Es jums iedošu vizītkarti”- es nobēru, trīcošām rokām rakņājoties pa somu, līdz atradu un iedevu, to ko solīju.. Kamēr meklējos, kāds no viņiem man kaut ko teica, bet es no pārbīļa laikam biju izslēgusi skaņu un neko nedzirdēju. Urāa, pateicība Tēvam, tuvojās pietura, kur man bija jāizkāpj. Iespiedu rokā tam briesmīgajam cietumniekam mūsu draudzes vizītkarti, bet viņš apmaiņai iedeva arī man kaut ko līdzīgu. Iznesos no vilciena un nespēju vien saukt pie sevis aleluja, aleleju, aleluja, tas Kungs mani ir izglābis no ļaundaru nagiem, aleluja. Tikai mājās iedomājos ielūkoties, ko tad šis nabaga nelaimīgais cilvēks man bija iedevis. Un apstulbu no brīnumiem. Šis cilvēks izrādījās luterāņu mācītājs. Vajadzēja jau iedomāties. Tam glītajam puisim tak krusts bija kaklā. Tad jau viņš arī ir kristietis. Un gan jau ka bārdainis bija otrs mācītājs. Būs jāiziet uz to mirušo luterāņu draudzi. Tas tak mans svēts pienākums ir atgriezt tos, kuri nomaldījušies pie dzīvā Dieva, kurš neapšaubāmi mīt tikai mūsu baznīcā.