Konkubīne

Ar mani reiz gadījās tā. Braucu uz mājām ārpilsētā. Dzīvoju tur pie viena kretīna. Vispār jau derēja nomainīt, viņam kaut kā bizness pēdējā laikā nevedās un šis bija kļuvis nesavaldīgs…

Un tātad – braucu es tukša vagonā, vakars vēls, lietus līst, pa Rīgas ielām dzērājs klīst… dungoju pie sevis, pārbaudu vai zeķes nav sagriezušās, priecājos par saviem frančmanikīra nagiem, kad kādā pieturā – bāc! Ieveļas 3 mužiki. Tā ka nebūtu kur sēdēt, apsēžas tieši pie manis. Viens kas pretī – riktīgais cīkstonis. Droši vien piedalās kādās pagrīdes cīņās. Uzreiz var redzēt – ar to joki mazi. Bokseris droši vien. Nē, nebūs vis bokseris, tiem visiem šķībi deguni, lauzti. Šitam izskatās taisns. Tad jau cīnās kādā citā jomā. Varbūt nelegāli suņus trenē cīņām. Tiešām, man liekas, ka vienreiz kriminalinfo esmu šito seju redzējusi saistībā ar nelegālajām suņu cīņām.

Šim blakus tāds glumais tipiņš, smukulītis. Droši vien tirgū par distributoru strādā, pieved preci – spirt, vodka, sigareti… Tāds nolaizīts, viss melnā, krusts kaklā lai! Da tu vispār zini, ka Dievs ir trīsvienīgs? – es šim domās uzprasu. Es piemēram to zinu, pirms nebiju vēl kļuvusi par parazītisku dīvānkucīti, mani vecmāmiņa reizēm veda uz baznīcu. Un es zinu arī, ka ir tāds Kristus…ak, asaras acis sariesās, to atceroties. Labi, nav ko piņāt, dzīve ir nežēlīga, liktens skarbs. A šitais smukulītis droši vien kā tai anekdotē, kur biezais pērk krustu un saka – man dodiet to lielāko. Tikai to vingrotāju noņemiet”. Ek, kur gan pasaule nonāks ar šitādiem te. Ai…. ko es te muldu. Pati jau neesmu labāka! Un kas par to, ka viņš nezina, kas tas par vingrotāju, ko viņš palūdzis no krusta noņemt. Es esmu izdarījusi to pašu. Kuš! Kuš! Kas tās par stulbām domām lien galvā un asaras sauc uz āru. Pag, a kas tas trešais? Pametu acis uz viņu. Tāds solīds, mazliet ieapaļš ar bārdiņu. Izskatās pēc biznesmeņa. Godīga! Tāda kurš par visiem saviem miljoniem var pateikt, kur tos ņēmis, izņemot pirmo. Krusttēvs , tā teikt! Ups! Te man galvā iešaujas grandioza ideja. Lai tas kretīns ar kuru esmu tagad kratās pie velna vecāsmātes. Vot, tikt tādam vecis zem spārna un dzīvot nost. Vismaz kādu laiku. Nu labi, man jau patīk vairāk tādi saldie smukulīši. Bet tam jau droši vien visa nauda tā kas mugurā un tačka varētu būtu 76.gada Bavārijas mēslu vāģis…nē, nē, patikt ir vien lieta, bet komforts pavisam cita. Bet veci vajadzētu savažot. Šim jau droši vien ir kāda blonda garkāje, a ko – es nepratīšu kādu ķolku izēst no vietas. Da zaprosta. Pārmetu kāju pār kāju tā, lai zeķu gumija kārtīgu centimetru izlien no svārku apakšas un ar savu gurnu maigi masējošām kustībām nodīdos gar onkas gurnu.

“Vai uzcienāsiet dāmu ar cigareti”- iedūdojos.

Onka lien kabatā, laikam pēc cigaretes. Tomēr nē. Kopā ar vārdiem :”Es nesmēķēju”- viņš izvelk no kabatas vizītkarti. Wow, tik ātri uzķērās. O, esmu īstajā vietā un īstajā laikā.

“Tencinu”- saku savā vispavedinošakajā balsī …un tad man iestājas šoks. Uz vizītkartes rakstīts, ka onka, biznesmenis, cosa nostras krusttēvs ir mācītājs. Ak, es stulbā zoss! Kā es varēju iedomāties, ka melnā biznesa cilvēki brauktu ar vilcienu. Un smukulītis droši vien ir bijušais altārzēns, bet bokseris armijas kapelāns. Ar šausmās ieplestām acīm paraugos uz bijušā altārzēna krustu un saprotu, ka viņš zina – I par trīsvienīgo Dievu, i par Jēzu Kristu, kurš nomiris par grēkiem, maniem grēkiem. Man uznāca histērija. Vilciens tieši apstājās. Es izmetos laukā. Bija nakts, tumšs un nedaudz lietus. Biju izkāpusi kaut kādā stacijā meža vidū. Es visu nakti gāju pa mežu un raudāju. Visi mani daiļie nagi bija aplūzuši un mati izskatījās pēc putnu gripu pārcietušas vārnas. Bet es tikai raudāju….