Neticīgā un apstulbotā cilvēce

Mēs gan varam iedomāties, ka mūsu iemācītā, ar vingrinājumiem un pašdisciplīnu iegūtā ārējā uzvedība ir jaukas un brīnišķīgas drēbes, taču, šādi domādami, mēs pievilsim paši sevi, jo Dievs šādu taisnīgumu nevērtē augstu – drīzāk gan nosoda kā paštaisnību un sauc par mūsu grēcīguma izpausmi.

Cilvēciskā taisnība neatbilst un nekad nebūs atbilstīga Dieva likuma prasībām. Tādēļ cilvēcei ir vajadzīgs nevis kāds jauns skolotājs vai guru, kas papildinās zināšanas, bet gan Glābējs, kas glābs no mūsos mītošā ļaunuma.

Runādams par Svēto Garu, Kristus norāda, ka Svētais Gars ir patiesības Gars. Viņš neglaimo cilvēkam un nerunā to, ko ļaudis vēlētos dzirdēt, bet stāsta patiesību. Arī patiesība mūsdienu cilvēkam, tāpat kā visu citu laiku miesas cilvēkam, ir tukšs vārds. Cilvēki domā, ka patiesības nav vispār vai arī tā ir katram sava un nekad nav absolūta. Taču Svētais Gars runā pilnīgu patiesību.

Tā nav cilvēciska, bet dievišķa patiesība. Tā vēsta, ka pēc savas dabas visi cilvēki gan rietumos, gan austrumos ir pazuduši grēcinieki, nolemti velna varai un elles mokām. Taču patiesība ir ne tikai pazudinoša, bet arī glābjoša, jo tā piedāvā glābiņu Kristus taisnībā.

Tas ir tā, it kā cilvēce atrastos Dieva tiesas zālē.

Pieceļas prokurors – apsūdzētājs velns – un saka: “Cilvēce ir vainīga, jo ikviens vairāk vai mazāk ir darījis to, ko es tam liku. Viņi pieder man.”

Tad vārdu ņem Aizstāvis – Svētais Gars. Viņš prasa apsūdzētajam: “Vai esi vainīgs?”

Kad apsūdzētais atbild: “Esmu vainīgs, man jātiek sodītam un jāiet pazušanā,” tad Svētais Gars turpina: “Tā ir taisnība, tava vaina ir pierādīta, taču Jēzus ir izcietis sodu tavā vietā. Vai vēlies saņemt Viņa nopelnus un tikt glābts no nāves un elles?”

Kad apsūdzētais atbild: “Jā, es tam ticu un to gribu,” tad bargā tiesneša Dieva sejā parādās smaids: “Pēc savas dabas, tu gan esi vainīgs, bet Mana Dēla upuris ir tavu vainu nolīdzinājis. Tu esi apžēlots! Tev nebūs jāiet cietumā pie velna. Vari nākt manā valstībā un dzīvot tur mūžīgi kā pilntiesīgs tās pilsonis. Nāc un saņem pavēli par savu atbrīvošanu. Tu esi amnestēts.”

Tas izklausās pārāk vienkārši un ir grūti pieņemams garīgi lepnajam cilvēkam gan rietumos, gan austrumos.

Cilvēce līdzinās apsūdzētajam, kas vispirms gribētu kādu laiku pastrādāt akmeņlauztuvēs un kaut kā izpirkt savu vainu.

Lai gan ir acīmredzams, ka cilvēce, kas ilgojas pēc akmeņlauztuvēm, ir ne tikai neticīga, bet arī apstulbota, tomēr tā ir tāda, kāda tā ir. Pārliecināt pasauli par pretējo nav neviena cilvēka spēkos, to spēj vienīgi Svētais Gars.

« Lasīt iepriekšejo daļu