Sinerģisma postošais raksturs

Lai arī gan izteikti sinergisti (Melanhtons: “Atgriešanos izraisa cilvēka labprātīga griba”), gan daudz izsmalcinātāki šīs mācības pārstāvji (Latermans un mūsdienu evaņģēliskais protestantisms vispār: “Cilvēka griba ir spējīga izšķirties par labu pestīšanai, pateicoties jaunajām spējām, ko tai ir piešķīris Dievs”) apgalvo, ka māca pestīšanu no žēlastības, patiesībā viņi noliedz biblisko mācību par pestīšanu no žēlastības un māca pestīšanu pēc darbiem.

Kā vieni, tā otri cilvēka pestīšanu, galu galā, vismaz daļēji piedēvē paša cilvēka labai uzvedībai, tam, ka viņš izšķiras par labu Kristum, viņa pašnoteikšanās spējām, tam, ka viņš ļaunprātīgi nepretojas savai atgriešanai utt.. Tādējādi sinergisms neatzīst mācību par žēlastību tādā nozīmē, kā to māca Svētie Raksti un kristīgā Baznīca. Gluži pretēji, tas iezīmē atgriešanos pie semipelagiāniskā katolicisma, kuru Luters un citi reformatori tik dedzīgi noliedz:

“Tu viens un vienīgais esi redzējis lietu būtību un esi pieķēries pie pašas rīkles.”

Apoloģija saka:

“Patiešām cilvēki ievēro darbus. Tā cilvēka prāts dabiskā veidā apbrīno darbus, un tā kā viņš redz tikai darbus, bet ticību nesaprot un neaptver, tad viņš iedomājas, ka darbi nopelna grēku piedošanu un attaisnošanu. Šāds bauslības uzskats dabiskā veidā piemīt cilvēka dvēselei, un tas nevar tikt izmainīts citādi, kā vien caur dievišķu pamācīšanu.”

Tomēr, tā kā sinergisms noliedz dievišķās žēlastības monergismu (sola gratia), tad patiesībā tas padara grēcinieka atgriešanu par neiespējamu, jo cilvēks tiek pestīts vienīgi no žēlastības, ticībā, bez bauslības darbiem (Rom.3:24-28; Ef.2:8-9). Patiešām, ja tie, kas ir patiesi atgriezušies un kļuvuši par Dieva bērniem, uzticoties vienīgi Kristum (sola fide) , pieņems sinergisma postošos maldus, tad viņi atkritīs no žēlastības (Gal.5:3-4; 9, 11-12).

Visbeidzot, sinergisms ievelk savus piekritējus bezcerīgās pretrunās, radot bezgalīgu doktrinālu jucekli visās sfērās, kurās to mēģina uzspiest; jo, pat neskatoties uz to, ka tas apstiprina cilvēka līdzdalību viņa paša atgriešanā, proti, ka, lai atgrieztos un atdzimtu, ir nepieciešami viņa paša darbi, tas tomēr uzsver, ka grēcinieka vienīgā cerība ir žēlastība. Tātad, sinergisms ir vienlaicīgi apstiprinājums un noliegums, žēlastības un dabisko spēju sajaukums, kurš, ja vien tam tiek konsekventi sekots, iznīcina “kristīgās ticības centrālo patiesību par pestīšanu vienīgi no žēlastības un kopā ar to – arī pārliecību par žēlīgo Dievu un mūžīgo pestīšanu – Lutera un visas luteriskās teoloģijas galveno reliģisko vadmotīvu”.

Sinergisma mācības pamatojas “nevis kādos skaidros Rakstu izteikumos, bet gan nebibslisku un maldinošu spriedumu rezultātos”; un tas ir vēl jo bīstamāk, jo “tas reducē paša cilvēka līdzdalību līdz šķietami nekaitīgam minimumam, ietērpjoties neskaidrās frāzēs un šķietami dievbijīgās, un ticamās formulās”. Tā domāšanas virziens ir aptuveni šāds: “Tā kā tiem, kas netiek pestīti, tajā ir jāvaino nevis Dievs, bet gan viņi paši, tad arī tie, kas atgriežas, noteikti ir vismaz nedaudz sekmējuši savu pestīšanu, proti, viņu attieksme pret žēlastību ir bijusi vismaz nedaudz labāka nekā tiem, kas ir pazudināti”. Taču tas, galu galā, noliedz Dieva žēlastības Evaņģēliju kā tādu. Tieši šī iemesla dēļ Luters un visi konfesionālie luterāņi ir tik dedzīgi aizstāvējuši dievišķās žēlastības monergismu. “Tas, ka Luters no jauna nesa gaismā šo brīnišķīgo, Sv. Pāvila mācīto patiesību, ļāva viņam kļūt par Baznīcas reformatoru”.

Arī mūsdienās, lai arī daudz izsmalcinātākā veidā, sinergisms tomēr joprojām māca, ka atgriešanās daļēji ir paša cilvēka dabisko spēju produkts, jo vēl neatgrieztajam grēciniekam ir pašam pareizi jāpielieto jaunās spējas, kuras viņš ir saņēmis kā žēlastības dāvanu, un jāizšķiras par labu atgriešanai, jāpārstāj tai apzināti pretoties utt.. Visizsmalcinātākā sinergisma forma māca, ka atgriešanās ir atkarīga no apzinātas nepretošanās kādā konkrētā brīdī, vai no labvēlīgiem apstākļiem un dabiskā cilvēka attiecīgas attieksmes un izturēšanās.

Teorija, ka Svētais Gars apspiež cilvēka dabisko pretestību, bet ka pašam grēciniekam ir jāapspiež apzināta pretestība, ir nekas vairāk, kā tīrs pelagiānisms, jo tas piedēvē neatgrieztiem grēciniekiem garīgas spējas. Jāatzīst, ka arī mūsu dogmatiķi – Gerhards, Kalovs, Kvenštets u.c. – lietoja nebibiliskus apzīmējumus, sakot, ka izredzēšana notika ņemot vērā ticību, taču viņi noliedza sinergisko koncepciju, kura it kā loģiski varētu izrietēt no šī apzīmējuma un mācīja, ka šī nepretošanās nekādā gadījumā nav paša cilvēka, bet gan Dieva darbs, kuram neatgriezies cilvēks var vienīgi pretoties.