Svētie Raksti ir dzīvības vārds

Noklausies šo e-publikāciju

Kristieša dzīvi pavada un balsta Svēto Rakstu Dieva vārds. Tas notiek dažādi; jo Svētie Raksti, kā to uzsver Luters, nav “lasāms vārds”, bet gan “dzīvības vārds”.

Vispirms tas, protams, notiek, regulāri lasot Svētos Rakstus, un tas jau arī ir viens no Lutera galvenajiem nopelniem, ka viņš ar savu Bībeles tulkojumu, tāpat kā ar saviem sprediķiem un sprediķu krājumiem, postillām, ir Dieva vārdu nesis ļaudīs. Tādējādi kristieši kļūst īstajā nozīmē pilnībā attīstījušies, ne tā, ka tie piedalās diskusijās, bet gan ka tie zina, kas tiem jātic (2.Tim.1:12) un kas jādara (sal.1.Kor.13:11; 1.Tes.2:7). Iespējams, ka nelaimīgā fokusēšanās uz izpratnes un interpretēšanas jautājumiem ir mūs padarījusi aklus iepretim Svēto Rakstu plašajai iedarbei tālu ārpus baznīcas un draudzes. Daudzās zemēs Svēto Rakstu tulkojums ir devis savu ieguldījumu literārās valodas, tās jēdzienu un izteicienu izveidē. Rakstu ietekme parādās tēlotājmākslā, kuras bibliskās liecības paliek redzami fiksētas pat t. s. ateistiskajās valstīs muzejos vai uz pastmarkām. Plaši literatūras novadi ir biblisku tematu rosināti, un, beidzot, visa mūsu tikumu un tiesību sistēma nebūtu domājama bez bibliskiem pamatiem. Un mums vajadzētu gan apdomāt un pie šīs atziņas stingri turēties, ka Trīsvienīgais Dievs, kurš atklājas caur savu Dēlu Jēzu Kristu un savu Svēto Garu, nekādā ziņā nav kristiešu izdomājums, bet gan visuma radītājs, uzturētājs, visas pasaules un visu cilvēku soģis un glābējs, kā dzīvo, tā mirušo. Ar šīm īsajām norādēm vajadzētu pietikt, lai tagad pievērstos Svēto Rakstu Dieva vārda ietekmei uz mūsu dzīvi.

Tas, ko sludina un māca Luters, īsti ir saprotams tikai tad, ja ņem vērā, ka ticība pēc Dieva vārda nav kāds izolēts novads cilvēkā un ka nekādā ziņā šeit runa nav arī par kādu izprotošu piekrišanu. Līdzekļi, ar kuriem Svētais Gars ar vārdu un sakramentu darbojas, vērsti uz cilvēka personas centru: “Šī aizlieguma mērķis ir mīlestība, kas nāk no tīras sirds, labas sirdsapziņas un neliekuļotas ticības” (1.Tim.1:5). Sirds, sirdsapziņa, ticība apzīmē kāda cilvēka iekšējo būtību, kas racionāli un no ārienes nav tverama, bet kas tomēr noteicoši iedarbojas uz cilvēka rīcību un izturēšanos. Ar psiholoģiskām metodēm var mēģināt šo jomu analizēt un pēc iespējas manipulēt resp. iegūt spēju to ietekmēt. Taču arī tad uzzinām, cik neizdibināmi plaša tā ir. Svēto Rakstu Vecajā un Jaunajā Derībā mēs pastāvīgi sastopam šo jēdzienu, un, proti, īpaši psalmos, kas vedina lūgt, kā arī uz šo jomu vērstajā pamācībā un pamudinājumā. Šajā jomā darbojas Dievs ar vārdu un sakramentu. Bet Luters allaž uzsver, ka cilvēkam šī joma nav pieejama, jo: “Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdi” (1.Sam.16:7).

Tāpēc nevienam draudzes sludinātājam un skolotājam nav jācenšas savus nolūkus un mērķus īstenot ar reklāmu vai komunikācijas tehniku pielietošanu – un tas viņiem arī nevar izdoties; Dieva vārda sludinātājs un skolotājs ir vienīgi kalpotājs, vergs, kā sevi apzīmē apustulis Pāvils (Rom.1:1 u.c.). Kamēr Luters pēc 1521. gada Vormsas reihstāga bija Vartburgā patvēruma apcietinājumā, Vitenbergā izlauzās bilžu nemieri. Tie bija mēģinājumi īstenot reformāciju varmācīgi, atmetot mises tradicionālo formu un sapostot attēlus. Tādēļ Luters 1522. gada martā tika uzaicināts uz Vitenbergu, un no 9.1īdz 16. martam viņš virknē sprediķu, t.s. Gavēņa laika sprediķos, aicināja uz vienprātību un atgriešanos. Šeit kļūst skaidrs: tas, kas notiek baznīcā, nav tikai cilvēku pūliņu īstenošana, tajā darbojas Dievs ar savu vārdu, kuru uzdots sludināt. Šiem skaidrojumiem ir plaša nozīme visam, kam jānotiek baznīcā un caur baznīcu. Savai draudzei viņš saka: mesa [mise] kā upuris ir kļūda, un tā jānovērš,

“tomēr šeit mīlestība nav jānomaina ar bardzību un nav jāiejaucas vardarbīgi. Taču jāsprediķo, jāraksta un jāsludina, ka mesa, ja tā vadīta tādā veidā [kā upuris], nav pareiza. Taču neviens nav ar varu jāvelk vai jārauj; jo jāpakļaujas Dievam un jāļauj darboties vienīgi viņa vārdam, bez mūsu piepalīdzēšanas un darbošanās. Jo manā varā vai rokā nav cilvēku sirdis, kā, piemēram, podnieks var veidot mālu sava patikšanas. Es nevaru nokļūt tālāk par ausīm; sirdī es iekļūt nevaru, jo ticību sirdī es nevaru ieliet Tālab es nevienu nevaru uz to piespiest, jo viens pats Dievs to dara un panāk, ka Viņš iemājo sirdī. Tālab jāļauj darboties vārdam, nepievienojot tam mūsu darbošanos. Mums ir gan tiesības un uzdevums sludināt vārdu, bet mums nav noteikšanas par šī vārda iedarbību. Mums vārds jāsludina, bet sekām jāpaliek vienīgi Dieva ziņā.”

Ja neatzīstam un nepieņemam, ka Svētie Raksti ir Dieva vārds un ka Dievs ar šo vārdu darbojas bauslībā un evaņģēlijā, tiesājot un apžēlojot, bet arī rosinot gan saprašanu, gan nocietināšanos sirdī, apziņā un ticībā, tad neizbēgami nonākam pie subjekta nomaiņas. Baznīcas ierēdņi un teoloģijas eksperti tad pretendē uz tiesībām noteikt, kas saprotams un pieņemams kā Dieva vārds.

Tādējādi mums šodien izvirzās ļoti nopietns jautājums, vai mēs pastāvīgi nenopūlamies ar to un nepretendējam uz to, kā ar cilvēku līdzekļiem un prasībām īstenot Svētā Gara darbošanos Svēto Rakstu vārdā. Reformācijas galvenajā apliecībā Augsburgas ticības apliecībā (28:21) bīskapi tiek nopietni brīdināti neaizvietot vārda un sakramentu garīgos līdzekļus ar pasaulīgās varas pretenzijām. To uzdevums un līdzekļi īstenojas “bez cilvēciskā spēka, bet vienīgi ar vārdu”, kas, zināms, tikai tad saprotams un īstenojams, ja Dievs Svētais Gars tiek pazīts un atzīts kā subjekts Dieva vārdā. Luters atbilstošo brīdinājumu draudzes ganiem, skolotājiem un vadītājiem paudis vēl asāk:

“Bīskaps (tas attiecināms uz katru mācītāju), kurš atstāj novārtā vārdu, ir, pat ja tas būtu svētais, vilks un sātana apustulis.”