Rakstu Burtiskā Nozīme – Lutera izpratnē [-03]
Noklausies šo e-publikācijuIr kāds Lutera apzīmējums, kas pamatots viņa paša Vormsā izteiktajā apliecinājumā, kurš visprecīzāk izsaka lietas būtību: Luters ir bijis cilvēks, kura sirdsapziņa ir pilnīgi Svēto Rakstu gūstā. Viņš bija pārliecināts par velna realitāti nevis kādas viduslaiku māņticības ietekmē, bet gan tādēļ, ka šo realitāt atklāj Raksti. Šī paša iemesla – Rakstu liecības dēļ – Lutera teoloģijā cilvēks ir atklāts kā bezcerīgs grēcinieks un tādā veidā vecā Hansa siksnai un smagajai rokai šeit slavas lauri tiek liegti.
Šī iemesla dēļ Lutera izpratnei par Svētajiem Rakstiem būtu jāpievērš īpaša vērība. Šajā plašajā tēmā būtu īpaši izdalāmi vairāki būtiski jautājumi:
I. Unus simplex sensus [Viena vienkārša nozīme.]
Lutera laikā teologu vidū bija izplatīta t.s. četrkārtīgā Rakstu nozīmes skaidrošana. Viduslaikos izšķīra burtisko, alegorisko, morālo (tropoloģisko) un anagoģisko (mistisko):
“Burts tev dod mājienu; kas tev ir jātic, to māca alegorija;
Morāle – kā tev rīkoties; kurp tiekties, to anagoģija.”
Burtisko nozīmi uzskatīja vienīgi par tādu kā sākuma punktu, no kura sāka veidot it kā dievbijīgu, bet parasti visai patvaļīgu alegorisku, morālu vai mistisku Rakstu skaidrojumu. Piemēram, vārds Jeruzaleme jebkurā kontekstā un Rakstu vietā nozīmēja: burtiskajā nozīmē – pilsētu Jūdejā, alegoriskajā – karojošo Baznīcu, ētiskajā – jebkuru Dievam uzticīgu dvēseli, mistiskajā (anagoģiskajā) – debesu Jeruzalemi. Šādas “garīgas blēdīšanās” (kā to sauca Luters) rezultātā nesadegošais ērkšķu krūms, ko skatīja Mozus (2. Moz. 3:2), it kā esot simbolizējis mūsu Pestītāja māti, kuru neesot aprijusi dievišķā uguns, ko tā nēsāja savās miesās.
Luters nebija pirmais un vienīgais, kas krasi nostājās pret šādu patvaļu Rakstu skaidrošanā, taču secinājumi, kurus viņš guva atsakoties no viduslaiku četrdaļīgās Rakstu nozīmes skaidrošanas metodes, atstāja visdziļāko iespaidu Baznīcas vēsturē. Luters atgriezās pie Rakstu vienkāršās, burtiskās nozīmes (kas nekādā gadījumā neizslēdz alegorisku skaidrojumu tur, kur Bībele pati uz to norāda), un nebūtu īpaši pārspīlēts, ja sacītu, ka visas viņa teoloģijas nozīmīgākās mācības pamatojas šajā vienkāršajā, burtiskajā Rakstu nozīmē, kuru Luters sauc par “Ķēniņienes kundzi, kas paceļas pāri visiem smalkajiem, veiklajiem, sofistiskajiem prātojumiem.” Šajā vienkāršajā, burtiskajā Rakstu izpratnes nozīmē pamatojas gan Lutera mācība par grēcinieka attaisnošanu, gan mācība par Svēto Vakarēdienu, gan cilvēka grēcīgumu, kā arī citas luterisko Reformāciju veidojošas mācības.
Laba ilustrācija šādai Lutera pieejai ir komentārs par attaisnošanu vienīgi ticībā viņa lekcijās par Pāvila vēstuli galatiešiem (3:10), kurā viņš izmanto Kaina un Ābela ticības skaidrojumu Vēstulē ebrejiem 11:4: “Tādā pat veidā šī vēstule runā par Ābelu, ka viņš ticībā ir pienesis labāku upurdāvanu nekā Kains. Kad sofisti sastopas ar šo Rakstu fragmentu, ka tas ir atrodams 1. Moz. 4:3-5 … tie uzreiz pieķeras vārdiem: [Kains] nesa no zemes augļiem … [Ābels] nesa upuri no avju pirmdzimtiem; Un tas Kungs skatījās uz … viņa [Ābela] dāvanām ar labpatiku. Tie uzreiz iesaucas: “Šeit jūs varat dzirdēt un redzēt, ka Dievs uzlūko upurdāvanas, tādēļ darbi ir tie, kas attaisno” … tie nepamana, ka Bībeles teksts [citur] pavisam skaidri liecina, ka Kungs vispirms uzlūkoja Ābelu, tāpēc, ka viņš ticības dēļ bija Viņam tīkams, un tikai pēc tam viņa upurdāvanas.”
Šajā piemērā var redzēt, ka Luters, skaidrodams Rakstus, izmanto gan Rakstu burtisko nozīmi, gan arī visai luteriskajai teoloģijai raksturīgo principu, ka Raksti paši skaidro Rakstus, jo Luters Vēstuli galatišiem (3:10) paskaidro ar Ebr. 11:4 pamatotu 1. Moz. 4:3-5 stāstījumu.
[Šim būtiskajam principam īpaša uzmanība ir pievērsta sadaļā II. – Scriptura sacra sui ipsius interpres (Svētie Raksti skaidro paši sevi).]
Ieskaties