Luters nenobijās apliecināt ticības pārliecību

Noklausies šo e-publikāciju

Pirms piecsimt gadiem augustīniešu mūks Mārtiņš Luters nenobijās un stājās ķeizara un Vācu impērijas priekšā, lai apliecinātu Svētajos Rakstos balstīto ticības pārliecību.

1521.gada 17.aprīļa rītā Luteram tika paziņots, ka četros pēcpusdienā viņam jāstājas Vormsas reihstāga priekšā. Tad Luters, Spalatīns un citi galma juristi apsprieda tālāko rīcību, kā arī vienojās, ka Vitenbergas universitātes kanonu likumu profesors Dr.Hieronīms Šufs uzstāsies kā Lutera jurists.

Pasākums bija plaši apmeklēts. Gan iela, gan telpas bija pārpildītas. Luteru pat nācās ievest caur aizmugures durvīm, lai iekļūtu ēkā.

Luteram tika piekodināts nerunāt neko citu, kā vien atbildēt uz Johana fon Eka jautājumiem.

Pēc oficiālas uzrunas Eks pievērsās Luteram, kuram blakus uz sola bija grāmatu sējumi, ar dubuljautājumu – Vai viņš ir gatavs atzīt šo grāmatu autorību un atsaukt tajās ietvertās maldu mācības?

Tad iejaucās Lutera jurists, lūdzot nolasīt grāmatu nosaukumus.

Pēc divdesmit piecu grāmatu nosaukumu nolasīšanas Luters saprata, ka viņam ir nepieciešams laiks pārdomām, jo jautājums skar ticības un dvēseles pestīšanas jautājumus, kā arī Dieva Vārdu.

Luteram tika dota vēl viena diennakts pārdomām.

Slavenai nākamās dienas sapulcei, kad Luters sacīja runu, kas satricināja pasauli, bija daudz aculiecinieku.

1521. gada 18. aprīlī Vormsas reihstāga priekšā Luters drosmīgi un pārliecināti sacīja uzrunu, ko noslēdza ar vārdiem:

Kamēr mani nepārliecinās ar Svēto Rakstu liecībām vai saprātīgu argumentu, (jo es neticu pāvestam un konciliem, kas bieži maldījušies un bijuši pretrunīgi,) es esmu manis citēto Rakstu vietu saistīts, un mana sirdsapziņa ir Dieva vārda gūstā, tādēļ es nevaru un negribu neko atsaukt, jo nav droši un pareizi rīkoties pret savu sirdsapziņu. Lai Dievs man palīdz. Āmen

Bieži šis teksts tiek papildināts ar frāzi: “Šeit es stāvu, un citādi nevaru.” Daļa Lutera pētnieku uzskata to par vēlāku papildinājumu. Tomēr, tā kā Lutera uzrunas pilnā versija nav saglabājusies, nav iespējams izdarīt viennozīmīgu secinājumu.

Jebkurā gadījumā, pēc Lutera uzrunas telpu pārņēma sarunu troksnis. Kad imperators dusmīgs pamata zāli, sapulce izjuka. Lutera drosme pārsteidza gan viņa domubiedrus, gan pretiniekus. Luters bija iedvesmojis ne tikai pastāvēt par Evaņģēliju, bet arī vāciešiem cīnīties par savu zemi. Tādējādi Dieva vārdā gūtā pārliecība un drosme izmainīja pasauli.