Svarīgākais Tēvreizes lūgšanā

Mums jābūt godīgiem Dieva vaiga priekšā. Nost ar jebkādu liekulību! Nekad nelieto vārdus “mūsu Tēvs”, ja netici, ka Dievs ir tavs īstais Tēvs un tu esi Viņa īstenais bērns, vai arī tad, ja tu nemaz nedzenies Viņu satvert un savā sirdī iemantot svētīgo ticību (Fil.3:12).

Apstājies pie dārgajiem vārdiem “mūsu Tēvs” un nelūdz tālāk, pirms neesi sapratis šīs uzrunas nozīmi un apzinājies sevi kā Viņa bērnu. Iespējams, tevī izcelsies grūta ticības cīņa, kas neļaus tik ātri nonākt pie turpmākajiem lūgumiem, taču tā tu gūsi daudz lielāku svētību nekā tad, ja bezdomīgi nobērsi savas lūgšanas vārdus.

Mūsu baznīcas tēvs M. Luters raksta:

Vislabāk būtu, ja ikviens pārbaudītu pats sevi un vingrinātos, ietu savā lūgšanu kambarī un sāktu lūgt, kārtīgi domādams līdzi, ko nozīmē vārdi “mūsu Tēvs”. Tev vienmēr sev jāvaicā: “Mīļais, ko tu lūdz? Par ko liecina tava sirds? Vai tu pret Dievu izturies kā pret savu Tēvu un apzinies sevi kā Viņa mīļo bērnu? Ja tava sirds atbild: “Nē!”, vai: “Es nezinu”, vai: “Kā es varu tik diži domāt par sevi?”, tad kā gan tava mute uzdrošinās Dievu saukt par savu Tēvu, ja tava sirds apsūdz gan tevi, gan Viņu, un kā gan tu turēsi Viņa vārdus par patiesiem? Labāk atzīsti savu vājumu un saki: “Es saucu Tevi par Tēvu, bet daru to Tava vārda un pavēles dēļ, tāpēc ka šaubos par savas sirds patiesumu! Ja tā tas ir, tas vēl nav tik bīstami, jo tad es meloju tikai sev, bet Tevi par meli nesaucu! Palīdzi man, mīļais Kungs un Tēvs, lai neapvainoju Tevi melos!”

Es dziļi pārdzīvoju, ka neprotu no visas sirds sacīt vārdus “mūsu Tēvs”, un to īsti nespēj neviens cilvēks virs zemes (citādi mēs jau būtu svētlaimīgi), tomēr es gribu mēģināt un sākt to mācīties gluži kā bērns pie savas mātes krūts. Es negribu ar savu nepilnīgo ticību to padarīt par meliem, bet gribu nemitīgi vingrināties ticībā, kā Pāvils saka: “Es dzenos pēc tā.” Es ik dienu mācos, līdz beidzot spēšu no sirds pateikt “mūsu Tēvs”, jo Kristus mūs sauc par brāļiem. Es centīšos izteikt šos vārdus tik labi, cik spēju, lai arī kādas iesācēja grūtības man tas sagādātu. Lai Dievs man piešķir žēlastību to apgūt!

Tiktāl M. Luters.

Īsi sakot, Tēvreizes lūgšanā nekas tev nedrīkst būt svarīgāks par pirmajiem vārdiem, ka Dievs ir tavs Tēvs un tu esi Viņa bērns. Ja tu neesi Dieva bērns vai tikai tiecies tāds būt, tad ko gan nozīmē tava lūgšana? Ja cilvēks nav Dieva bērns un netiecas tāds būt, tad raizēties par lūgšanu, svētbrīžiem vai citu garīgo praksi nozīmē līdzināties kuģotājam, kura kuģim ir sūce un tas grimst, taču viņš nemeklē vis krastu, bet dodas aizvien dziļāk jūrā un domā par citām lietām. Kāds no tā visa labums, ja kuģis taisās grimt jūras dzīlēs? Kāds labums lūgšanā piesaukt Viņa Vārdu, Viņa valstību, Viņa prātu, ja pats nemaz neesi Viņa bērns un nevēlies tāds būt? Tāpēc nemaz neraizējies par lūgšanu vai jebko citu, kas skar Dieva valstību!

Tāpēc, pirms turpini lūgt, vispirms kārtīgi izproti pašus pirmos vārdus “mūsu Tēvs”. Un, pat ja visas dienas laikā tu lūgšanā netiec tālāk par pirmajiem vārdiem, bet ar Dieva žēlastību tev izdodas sirdī patiesi saņemt tikai šos vārdus un tu sāc ticēt savai dievbērnībai Dieva priekšā, tad šīs dienas lūgšana nav bijusi veltīga. Tu esi ieguvis pašu lielāko un svarīgāko, tev pieder debesis un glābšana, un tu vari lūgt: “Tēvs, svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava valstība!”

Taču neiedomājies, ka tu pats sev vari piešķirt pestījošo ticību. Būtiskākais ir tas, lai tu nelūdz Tēvreizi bez domāšanas, bez iedziļināšanās un bez ticības lūgšanas vārdiem. Iekams saki lūgšanu, vispirms nostājies Viņa priekšā īstajā stāvoklī un pareizajās attiecībās. Te ieraugām pašas galvenās briesmas, kas var radīt cilvēka dvēselē daudz nesvētu maldu.

Savukārt ar godīgu un patiesu Tēvreizes lūgšanu un godbijīgi sacītiem vārdiem Dieva priekšā cilvēks arvien Viņam tuvosies pareizi, lai saņemtu drīzu palīdzību pret visu, kas kavē labas attiecības ar To Kungu. Šādas paļāvības pilnas bērna attiecības ir visas kristīgās ticības sirds un dzīvība, kā rakstīts: “Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Sal.pam.4:23).